Pēteris Cedriņš "The Penetralium"

Pēteris Cedriņš

The Penetralium

Saldus: Valters Dakša, 2023

Penetralium – visdziļākā, iekšējākā, slepenākā telpa ēkā. Sanctum sanctorum. Un ar to pašu sakni – penetrate (no latīņu penetrare): iespiesties, ietiekties, iedziļināties. Protams, ne bez seksuālām konotācijām. Sieviešu Pētera darbā netrūkst, taču viņas ir mazāk “pašas par sevi”, vairāk – iemiesotas kā viņa nerimtīgās alkas pēc mīlestības, kurām gan vienmēr lemts palikt neapmierinātām. Jo viņam nepietiek ar banāliem apliecinājumiem, viņam vajag atrast un satvert mīlestības esenci, šo visiekšējāko, šo penetrāliju. Tieši to, manuprāt, viņš meklēja, gan skaistā, blīvā rokrakstā aizpildot lappusi pēc lappuses, gan nodeldējot dažu labu datora klaviatūru līdz pakāpei, kur ne tikai nav vairs burtu, bet gandrīz vai nav paša taustiņa, palikusi tikai pirkstu atmiņa. To varētu saukt par grafomāniju, ja no teksta nevirmotu patiesa kaislība, ja to gluži dabiski – un nevis aiz vēlēšanās paspīdēt – neatdzīvinātu autora apskaužamā erudīcija, ja tas nebūtu rakstīts elegantā angļu valodā. Uldis Bērziņš Pēteri (jeb Peķku) dēvēja par pusģēniju. Tomēr arī pusģēnijiem noder redaktors (kā T. S. Eliotam Ezra Paunds, kā dažam labam latvju dzejniekam Jānis Rokpelnis u.c.). Paldies Valteram Dakšam, ka no milzīgā, vēl neapjaustā “Penetralium” apjoma izdevies nolauzt pašpietiekamu fragmentu, tomēr ar gudra redaktora iesaisti Pētera mūža darbs tikai iegūtu.