Planēta Vērmele

Oksana Zabužko

Planēta Vērmele

Rīga: Neputns, 2024

Oksanas Zabužko tiešā, manai paaudzei instinktīvi saprotamā ironiskā valoda nesaudzīgi trāpa mērķī – tajās dvēseles vietiņās, kur vēl slēpjas “tā vasara, kad es 13 gadu vecumā izbūros cauri Tolstoja “Karam un mieram””, “tās vērtīgās sarunas ar I., kas mums vidusskolas gados bija par Dostojevska “Brāļiem Karamazoviem””, “tas romantiskais pavasaris ar poļu Solidarność pārbēdzēju Z., kad saucām viens otru Čehova varoņu vārdos un runājām par Strugackiem”. Viena tāda rūpīgi sargāta vietiņa bijusi arī tā, kur mājo Josifs Brodskis, kura pirmo angliski izdoto grāmatu “A Part of Speech” 1987. gada pavasarī meklējām abi ar J. un tad Keipkodā pie okeāna, stindzinošam vējam šķirstot lappuses, lasījām par stāvēšanu vienas impērijas krastā ar skatu uz otru. Neko Brodskim neglaimojošāku (un tas ir maigi teikts!) par Zabužko eseju man nav nācies lasīt, bet jāatzīst arī: sastopoties ar absolūti nekritisko jūsmu par Brodski Latvijā, manējā jau bija sākusi manāmi plakt. Taču paldies Brodskim kaut vai par to, ka no viņa esejām pirms daudziem gadiem uzzināju par brīnišķīgo Sentlūsijas salas dzejnieku Dereku Volkotu, kāri viņu lasīju un sapņoju kādreiz iztulkot viņa lieldarbu “Omeros”. Un man bija silti no tā, cik izprotoši, iejūtīgi un smalki par Volkotu raksta Zabužko.