Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Renē Nībergs
Pēdējais vilciens uz Maskavu
Rīga: Jumava, 2017
Mans nolūks ir apelēt pie tulkotāju un redaktoru sirdsapziņas. Nav šaubu, ka autors ir Somijas diplomātijas leģenda, kā uz vāka raksta Andris Piebalgs, un ka grāmata modinājusi lielu interesi Somijā, kā raksta Anna Žīgure. Tomēr ir apstākļi, kas traucē lasīt patiešām ļoti interesanto Nīberga tēva, mātes un it īpaši viņas radinieku – Rīgas ebreju Jungmaņu – dzimtas stāstu. Viens no šiem apstākļiem ir, tā sakot, vispārīgas dabas: autors, pamatoti uzskatot, ka lasītājam jādod konteksts, informē par 20. gadsimta vēstures notikumiem Baltijā un Krievijas ebreju vēsturi, un diemžēl šis pārskats (kurā varētu arī piekasīties vienam otram faktam un skaitlim) vairāk rada kursa darba nekā dokumentāli literāra darba sajūtu. Savukārt par dažām Somijas vēstures situācijām, piemēram, saistībā ar pilsoņu karu, Turpinājuma karu vai ar dažādo attieksmi pret prezidentu Kekonenu, vairāk skaidrojumu noderētu latviešu lasītājam. Interesantais šajā darbā ir konkrētais, ģimeniskais, ne vispārīgais. Taču īstā darvas karote ir tulkotājas un redaktores paviršība, kuras rezultātā jāskatās uz tādiem brīnumiem kā Valentīnas Freimanes slēpšanās “pazemē”, konsekventi lietoto vārdu “oficieri” un apgalvojumu, ka politiskais atkusnis Padomju Savienībā sācies ar Hruščova “NKP (?) 20. partijas sapulcē (?)” 1956. gadā teikto runu. Principā man vienalga, kā somiski vai jebkurā citā valodā sauc to draņķa partiju, bet nezināšana neattaisno.