Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rolāns Barts
Sēru dienasgrāmata
Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2011
Neparasti, vietumis visā lappusē ir viens vienīgs īss teikums, piemēram, tāds: “Reizēm rīti ir tik skumji...” Stingri ņemot (à la Vitgenšteins), varētu jautāt: kam tu to saki? Atliek tikai ko tādu no rīta, un sākas tāds kā jūtelības nomiedzis, kurā atrasties ir saldi un mierinoši. Varbūt tas ir kaut kas francisks. Lasot Bartu, uzreiz nāk prātā Renē Šārs (formas ziņā, un Kurts Fridrihsons, viņa cienītājs, arī), Albērs Kamī (“šodien nomira mamma”) un, protams, protams, Marsels Prusts. Es pret saviem pārdzīvojumiem un vārdiem attiecos pavisam citādi nekā Rolāns Barts, un es nesaprotu svinīgo daudznozīmību, kādā viņš tos izrunā (? nodomā?) un pieraksta. Es vairāk klusēju. Barts pieraksta, un ar viņa sērām kaut kas notiek: galu galā, ja pēc viņa pierakstu publicēšanas paliktu viens pats izteikums: “Cilvēks neaizmirst. Bet viņā iemitinās kaut kas gurdens,” – es būtu gatavs piemest savu tīrīšanā nodoto apģērba gabalu klāt tai drēbju kaudzei, kas, saskaņā ar leģendu, nobira no furgona, kurš uz Montagne Sainte-Geneviève ielas notrieca Rolānu Bartu.