Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Olga Tokarčuka
Stum savu arklu pār mirušo kauliem
Rīga: Latvijas mediji, 2024
“Esmu jau tādā vecumā un tādā stāvoklī, ka pirms miega man kārtīgi jānomazgā kājas, ja nu gadītos tā, ka naktī mani savāc ātrā palīdzība.” Nu, ar mani nav tik traki kā ar Tokarčukas romāna “es” balsi pani Dušejko, bet, tāpat kā viņa, dzīvoju nomaļā vietā, apkārt mežs un visdažādākie zvēri, ar kuriem cenšos uzturēt empātiskas attiecības (izņēmums – gliemji un ūdensžurkas jeb strupastes, taču arī tos negalēju pati, bet paļaujos uz kaķiem; mušas gan, ar visiem partneriem). Gaļu neēdu. Un ir man daži uzskati (neanalizēšu), kuru dēļ dažam labam jaunākam varu likties kaitinoša vai dīvaina. Ar teikto gribu uzsvērt, ka grāmata mani “paņēma” jau ar pirmajām lappusēm, kā jau tas mēdz būt, ja ieraugi: “Tas taču ir par mani!” Ja iepriekš būtu izlasījusi, ka tas ir “ekoloģisks krimiķis”, kā tas šur tur raksturots reklāmas tekstos, droši vien grāmatai nebūtu pieķērusies. Tas, ka mīklainās nāves beigās patiešām atrisinās, man nāca drīzāk kā pārsteigums, un, godīgi sakot, es pat būtu varējusi mierīgi iztikt bez šī atrisinājuma. Jo man bija svarīga bauda, ko guvu no teksta, – par to paldies ne vien Tokarčukai, bet vislielākajā mērā arī tulkotājai Ingmārai Balodei: bagātīga, skaidra, dzidra latviešu valoda.