Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Tarjeijs Vēsoss
Ledus pils
Rīga: Nordisk, 2013
Pārāk ilgi no kāda neciešami daudzvārdīga un daiļvārdīga romāna lobīju sauso atlikumu – ziņas par Tuvo Austrumu politiku un konfliktiem 20. gadsimtā un VDK līdzdalību tajos. Lai cik godājams bija tulkotājas veikums, no šiem vārdu plūdiem un pretenciozās “metafizikas” es noguru kā tirgū, kur katrs lupatlasis uzmācīgi slavina savu preci kā zelta vērtu. Metu mītiskos spiegus kaktā un, lai atgūtos, vēlreiz izlasīju Vēsosu, kura tekstā joprojām valdīja miers. Arī te teksts uz ikdienišķo pasauli skatījās, it kā redzēdams tai cauri. “Tagad domas bija vienkāršas. Aukstums tās sastindzināja citu pakaļ citai. Lielā acs ledū stingi skatījās uz viņu, bet no tās nebija ko baidīties, viņa tikai domāja: – Ko tu meklē? Es esmu te.” Zili stikli, zaļi ledi, vidū – viss kā Rainim. Vārdu ir maz, tiem var uzticēties. Cilvēki gandrīz neko nesaka, kauns sasalst, bailes sasalst, ūdens sasalst mirdzošā vientulībā, tad ledus saules siltumā izbālē, upe dun un viss ir mainījies. Lūdzu, piedodiet, ka tas nav tieši par grāmatu, bet tā vieta, kur iesalusi palika mana bērnība, bija greznā ledū pārvērtusies strauta caurteka, kurā es iekļuvu caur garu lāsteku kārtām, un virs manis uz šosejas svešādi dunēja automašīnas.