Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Uldis Bērziņš
Idilles
Rīga: Neputns, 2018
Nav ko žēloties mūža, mākoņi trauk. Man no Bērziņa jaunās grāmatas lasīšanas uznāk tāda liela, apaļa sajūta, it kā es būtu gubu mākonis pār līdzenumu, tas, par ko esmu vienisprātis ar Skujenieku, – ka tieši gubu mākoņi pār līdzenumu ir Latvijas skaistākā ainava. Dzejoļu lasīšana ir vistīrākā egoisma izpausme; viņš akumulējis no saviem sapņiem un murgiem, no saviem pazīstamiem un zaudētiem, viņš sadzinis iekšā vēsturi tā, ka viss, ko varētu domāties esam kolektīvu, ir izrādījies privātāks par privātu, viņš nosūcis valodas no pilnām un izžuvušām jūŗām – un tagad izrādīsies, ka ne Bērziņa biksēs tas mākonis staigā? Es to paņemu, un gatavs – es tā esmu, ko Bērziņš taisījis. Skaidrs, ka ne jau pirmo reizi tāda sajūta. Grāmatiņas beigās ir nosaukti Bērziņa dzejoļu krājumi – izrādās, tikai 8 vien ir; nez kādēļ likās, ka nez cik. Katrreiz es no tām grāmatiņām esmu savilkusies liela un dzīva kā tas mākoņu mutulis. Visvairāk laikam tas bija no “Poētisms baltkrievs”, un tagad no “Idillēm” atkal ar tādu jaudu, ka laikam nemiršu; ne šogad. Zini meitēn – lejā elle verd, bet nenobīsties, līdz ziemai tālu, ak, cik gadu vēl līdz vienaldzībai! Kaŗa tak nebūs, kad vēl ziņģi zied.