Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Viktors Frankls
Atmiņas
Maskava: Alpina non-fikšn, 2016
Nomierināties un runāt, lai tiktu galā ar savu dzīvi un saskatītu tajā kādu jēgu, – nu, to jau gribētu katrs, tomēr leģendārā Frankla atmiņu grāmatā mani vairāk interesēja vienkārši Frankls, nevis viņa logoterapija, lai cik izcili būtu bijuši tās rezultāti; pati viņa dzīves konkrētība, nevis secinājums un misija. Piemēram, četru gadu vecumā viņš pirmo reizi apzinājies savas nāves neizbēgamību – un man tiešām gribas zināt, kādos apstākļos, telpā, apgaismojumā, diennakts stundā tas notika, kādas skaņas Viktors tad dzirdēja vai izraisīja, kādas smaržas saoda, vai viņš kaut ko teica un kam – detaļas, kuras attiecībā uz sevi pašu, kad tieši tajā pašā četru gadu vecumā mani piemeklēja šis pats apziņas notikums, no kura, kā man šķiet, sākās domāšana, es atceros tiešām ļoti precīzi. Un secināt pat neko negribu, tikai zināt. Šajā ziņā ārkārtīgi iepriecinoši bija izlasīt, ka spēju palikt dzīvam Aušvicā (vai kādā citā ellē) Frankls izskaidro tieši ar turēšanos pie konkrētā: gatavojoties, ka tiks apcietināts, psihiatrs un neirologs, pēc Austrijas anšlusa slimnīcā iedēvēts par Nervugebelsu, bija uzrakstījis un iešuvis mētelī manuskriptu, kurā izklāstīja savu teoriju; mētelis nometnē aizgāja zudumā, un viņš centās nevis vienkārši izdzīvot, lai izdzīvotu, bet izdzīvot, lai uzrakstītu to visu no jauna. Nu labi, varbūt tas jau atkal ir par misiju un teoriju. Tomēr memuāru grāmatā, lai cik tā būtu mērķtiecīgi virzīta (un tas vienmēr nozīmē novirzīšanos no īstā mērķa), dzīve izsprauksies visur, kur vien atradīsies spraudziņa. Vai tiešām 1945. gada pavasarī Bergenes-Belzenes koncentrācijas nometnes tuvumā Vācijā dzīvoja nacistu nenogalināti čigāni, kas naktīs ugunskuros cepa līķu gaļu, “dodot priekšroku aknām”? Man ir bijis daudz darīšanu ar visādām šaubīgām vēstures leģendām, kam tic cilvēki. Tomēr, ja Franklu toreiz vajāja doma par savu nometnē (jau pēc atbrīvošanas) nomirušo sievu Tilli, kuras aknas tiek ceptas uz iesma, nav šaubu: viņam tas ir konkrēti un reāli.