Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vladimirs Nabokovs
Lekcijas par “Donu Kihotu”
Maskava: Azbuka, 2018
Mūsu rubrikas “žanrs” nav ne recenzija, ne anotācija, bet saskarsme ar grāmatu, personisks notikums. Lūk, drusku līdzīgi – kā lasītājs un literatūras iemītnieks, nevis akadēmisks analizētājs – savās lekcijās uzstājās Nabokovs, šajā gadījumā tā ir Hārvarda Universitātes studentiem 1950. gadā piedāvātā Servantesa romāna interpretācija. Plaši izvērsta un detalizēta, tomēr kategoriska un subjektīva. Pat dusmīga. Vai var būt “dusmīgs romāna konspekts”? Nabokova izpildījumā var. Viņš sevi dēvē par “vārdā iemīlējušos gidu ar noberztām kājām”. Es te apspriedu ar jums “saistību starp tā saucamo “dzīvi” un izdomu”, viņš saka, “dona Kihota un viņa ieroču nesēja miesiskās un dvēseliskās īpašības; dažādus romāna struktūras veidošanās aspektus .. un nežēlīgās mistifikācijas, par kuru upuriem, nonākuši burvju rokās, kļūst visi trīs – dons Kihots, Sančo Pansa un pats Servantess. [..] Norādīju uz izcilas meistarības un poēzijas piemēriem grāmatā, kā arī noraidīju uzskatu, ka tā esot humāna un jautra”. Nē, viņš to atzīst par rupju un drūmu. “Bēdīgi, ja autors iedomājas, ka dažas lietas ir smieklīgas pašas par sevi – ēzeļi, rīmas, ņirgāšanās par dzīvniekiem, saplacināti deguni utt. – parastais gatavo joku tirdzniecības sortiments.” Nabokovs mierīgi konstatē, ka romāns, izņemot aizraujošos galveno varoņu dialogus un lieliskas ilūzijas, sastāv no nodrāztiem sižetiņiem, samocītām intrigām, viduvējas dzejas, banāliem iespraudumiem, nejēdzīgas pārģērbšanās un neticamām sakritībām. Kā domātājs Servantess mierīgi pieņēma visus sava laika maldus un aizspriedumus. “Servantesam to var piedot tikai tāpēc, ka viņā vienmēr uzvar mākslinieks. [..] Bet aiz grāmatas horizonta drūzmējas donu Kihotu armija, kas dzimusi godprātīgu vai paviršu tulkotāju kloākās un oranžērijās”, un literārais varonis, par kuru neviens vairs nesmejas, pamazām zaudē saikni ar grāmatu, kultūru un zemi, kas to radījusi, parodijai pārtopot cildenā paraugā. Un to visu kaut kādi studenti uzzināja, jau pirms es piedzimu, – lūk, tāds manā lasītāja pēdā iedūries ērkšķis...