Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Voltērs
Kandids
John Lane and The Bodley Head Ltd., 1928
Šo grezni iesieto, rūpīgi ilustrēto un gandrīz bukinistisko izdevumu nu jau pirms gadiem 15 atradu kādā antikvariātā. Voltēra “Kandidu” (vēl arī “Zadigu” un “Mikromegu”) biju lasījis agros pusaudžu gados necilajā padomju laiku “Avota” sērijā sulīgā Viļņa Zariņa tulkojumā, bet salīdzināt ar oriģinālu nemaz neceru, tāpēc Ričarda Oldingtona angļu tulkojumu uztvēru kā vēl vienu versiju par nemirstīgo fabulu, ko ironiskais autors sarakstījis, lai izsmietu viņa laikos aktuālo Leibnica teodiceju. Kandida skolotājs Pangloss, kurš uzskatīja, ka mēs dzīvojam vislabākajā no iespējamajām pasaulēm, man jau bērnībā šķita varonīgs un atdarināšanas vērts literārais varonis, kādi mīt tikai fantastikas pasaulē: lai kas arī notiktu, viņš uzskatīja, ka viss notiek uz labu. Aizvadītajā gadu mijā pāršķirstīju šo grāmatu, lai atgūtu ticību cilvēces progresam un pasaules liktenim. Nezinu, kas tieši – Panglosa ideālisms vai Voltēra sarkasms –, bet kaut kas šajā tekstā ir tāds, kas palīdz. Gluži kā pesteļu lapiņa, pielikta sāpošai vietai.