Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Janīna Kursīte
Zīmju valoda: latviešu žesti
Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016
Lai gan piederu pie paaudzes, kurai teksts pastāvēja tādēļ, lai būtu zemteksts, visu mūžu nokaujos ar vēlmi, lai viss tiktu pateikts nepārprotami. Lai vārdi tiktu izraudzīti, sakārtoti un pateikti precīzi atbilstoši tam, ko cilvēks grib otram pavēstīt. Lai jebkurš otrs jebkādā kontekstā varētu saprast tieši to. Protams, ka tā ir bezcerīga ņemšanās. Nolaižos pat līdz provokācijām, piekasos par izteiksmes neprecizitāti arī tad, ja teiktā jēgu esmu sapratusi, – jo to principā varētu arī nesaprast vai pārprast. Kursītes grāmata sākas ar statistiku, kas šādam maniakam ir iznīcinoša: tikai 7% informācijas uztveram verbāli, 38% paraverbāli jeb pēc intonācijas un balss toņa un 55% ķermeņa valodā. Teātrī šī proporcija ir tik skaidri redzama, ka teātris kā pirksts (atmaskojošs rādītājpirksts, agresīvs trešais, parodiski atšauts mazais vai nonicinoši lejupvērsts īkšķis) vienmēr norāda uz manu liekulīgo eskeipismu, bēgšanu vārdos. Redzot dzejoļu un dziesmu tulkojumus oficiālajā zīmju valodā, apdomāju arī dzejošanu uzreiz ar žestiem, kur izmantotu plašu un nereglamentētu arsenālu. Pirmo soli uz to spēru aukstā ziemas naktī, iznākot no pirtiņas un izpaužot visu dzejas ambivalenci vienā pilnmēnesim adresētā žestā.