Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Nav jau tā, ka meteorītus Latvijā varētu aplūkot vai pat paturēt rokā tikai vienā vietā. Nupat biju apmeklējis Annas Ginteres observatoriju, Latvijas Universitātes Frīdriha Candera kosmosa izpētes muzeju un uzzināju, ka kosmoss mūsu mazajā valstī ir vēl tuvāk nekā padomju laikā izdotā zinātniskā fantastika. Zinātniskā fantastika bija specifisks padomu cenzūras apstākļos uzplaucis subkultūras žanrs, tajā tapa tepat pie mums rakstīti sacerējumi, čakli tika tulkoti un mazās grāmatiņās izdoti ārvalstu autoru darbi. Žurnālā Zinātne un Tehnika tika publicēti no citu valstu preses tulkoti īsprozas darbi. Kosmoss bija kļuvis par nākotnes un cerību iemiesojumu: planētu dzīlēs varēja rast dārgus derīgos izrakteņus, džungļos sastapt dīvainus nāpšļus un iemantot pat ko tik neizprotamu kā nemirstību. Tepat uz Zemes par visām šīm fantāzijām un norisēm vēstīja tikai krītošās zvaigznes jeb meteorīti. Leonīdu lietus katru novembri pāri tumšajām debesīm kaisīja spožus mirdzekļus, un, tos vērojot, allaž kaut ko vajadzēja iedomāties vai vēlēties. Paņemt rokā tādu no debesīm nokritušu akmeni mani nekad nav īpaši interesējis. Bet vēlēšanās jau ir kas drusku vairāk. Es izvēlētos kļūt labāks.