Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Mēs visi bezmērķīgi nositam laiku sociālajos tīklos,” savā blogā raksta Krievijā dzīvojošais ukraiņu izcelsmes fotogrāfs Arturs Bondars, “taču reizēm tieši šie tīkli mums palīdz atklāt ko īpašu un ļoti svarīgu.” Viņam tā bija gadījies pagājušā gada rudenī, kad viņš bija pamanījis sludinājumu: kāds draugs ziņoja, ka tiekot pārdots arhīvs ar viņam nezināma padomju fotogrāfa negatīviem, kas tapuši Otrā pasaules kara gados. Izrādījās, ka fotogrāfiju autors ir 1914. gadā dzimušais fotogrāfs un fotolaboratorijas vadītājs Valerijs Faminskis, kas no 1943. gada darbojies par kara reportieri un piedalījies gan Sevastopoles atbrīvošanā, gan Berlīnes ieņemšanā. Šajā vietnē aplūkojami digitalizēti Faminska uzņēmumi, kas, visticamāk, viņa dzīves laikā netika nedz publicēti, nedz izstādīti viņa jubilejai veltītajā izstādē “50 gadi ar kameru kara un miera ceļos” 1979. gadā Maskavā. Fakts, ka karš nav nekas estētiski pievilcīgs, pats par sevi nav jaunums, to mums rādījušas neskaitāmu fotogrāfu liecības – pašas jaunākās nupat no Sīrijas. Taču Faminska bildēs uzmanību piesaista kas cits – varbūt to var nodēvēt par izmisīgu un šķietami iracionālu tieksmi pēc normalitātes, pēc klusuma, pēc miera, kas kā laika pārvilkts sūbējums iekrāso attēlus, kuros redzama gan drupu novākšana sabumbotos Berlīnes kvartālos, gan pirmo apmeklētāju laiskošanās pie nupat atkal atvērta pēckara bāra.