Kas notiek otrā krastā

andywoodruff.com/blog/beyond-the-sea

Cilvēkiem, kas nedzīvo tieši pie jūras, bet tās krastā nonāk tikai laiku pa laikam, mēdz būt raksturīga iznākšana lielā ūdens malā, palūkošanās apvāršņa virzienā un dziļdomīga vai reizēm svētlaimīga nopūta. Reizēm šo iracionālo reakciju pavada arī kluss acīmredzamā konstatējums: “Jūra!” (vai arī: “Okeāns!”) Pēc vēl dažiem liedagā pavadītiem mirkļiem šādas personas skatiens mēdz aizķerties pie tālumā gar pašu horizontu slīdoša transportkuģa silueta vai dīvainas formas mākoņa, un smadzenēs pazib pavisam absurda un droši vien no kādiem senlaiku kapteiņiem iedzimtības ceļā pārmantota iedoma: “Vai tā nevarētu būt cietzeme?”, “Roņu sala?”, “Irbes šauruma Atombāka?”, “Otra mala?” Iedomu, protams, tūdaļ pat nomāc dažādi saprātīgi argumenti, tomēr vēl kāds salmiņš, kur pārdomām, sapņiem un ilgām pieķerties, paliek, un šis hipotētiskais cilvēks cenšas iztēloties, ka pāri pretī neredzamajā otrā krastā stāv vēl kāds cits un tieši tāpat raugās viņam pretī – arī jūrā. Pati lielākā neskaidrība šajā nedaudz pārspīlētajā uzzīmējumā ir jautājums, tieši kura vieta jūras vai okeāna pretējā malā ģeogrāfiski un visādi citādi ir uzskatāma par precīzu otru pusi. Mākslinieks Andijs Vudrafs, liekot lietā matemātiskus un topogrāfiskus aprēķinus, uz šo jautājumu ir papūlējies rast pat vizualizētu atbildi. Viņa zīmētajās pasaules kartēs iedomātos stāvētājus jūru un okeānu pretējos krastos savieno gaišas līnijas. Mūsu jūru un kontinentu attēlojums kartes plaknē allaž ir vairāk vai mazāk izkropļots zemeslodes izliekuma dēļ, un tieši tāpēc arī šie nogriežņi allaž ir eleganti izliekti un šķietami pretojas atrast vistaisnāko ceļu.