Pauls Bankovskis

Kopā un atsevišķi

togetherandapart.lv


Lai gan Latvija ir viena no retāk apdzīvotajām Eiropas valstīm, gandrīz divas trešdaļas mūsu iedzīvotāju dzīvo daudzdzīvokļu namos, un šajā ziņā mēs esam Eiropas līderi. Tāpēc nav brīnums, ka šāgada Venēcijas arhitektūras biennālē Latvijas paviljona tēma ir dzīvošana kopā daudzdzīvokļu ēkās. Kā rakstīts ekspozīcijas aprakstā, tās mērķis ir aplūkot arhitektūru kā sabiedrības organizācijas mehānismu un pētīt, “kā šāda arhitektūras topoloģija iespaido dzīvošanu kopā un nošķirtībā – citam ar citu, ar tirgu un ar valsti”. Mūsu valsti tās simt pastāvēšanas gados ir piemeklējuši vairāki daudzdzīvokļu mājokļu būvēšanas viļņi – neatkarības posmā 20.–30. gados, periodā pēc Otrā pasaules kara, tad 70.–80. gadu mijā, kā arī tagad, jau atjaunotās neatkarības laikā. Katru no šiem laika posmiem iezīmē gan specifisks politiskais fons, gan mājokļu noteiktas sociālekonomiskas attiecības. Uzskatāms, lai arī komisks piemērs tam, kā daudzdzīvokļu ēka spēj iespaidot tajā dzīvojošo dzīvi, ir viena no ainām franču režisora Žaka Tatī filmā
“Playtime”. Ja atceraties, modernisma ēkā aiz lieliem logiem mītošie kaimiņi jūtas spiesti mijiedarboties, neliekoties ne zinis par to, ka faktiski atrodas kā uz skatuves. Mums tuvāks un daudziem varbūt saprotamāks savā absurdā gan varētu būt cits kopā dzīvošanas piemērs, un tas būtu padomju laika komunālais dzīvoklis.