Papīrs pacieš

blogbooker.com

Daudziem mūs pēdējās desmitgadēs piemeklējušajiem tehnoloģiskajiem jauninājumiem ir visai līdzīgs dzīves cikls. Viss sākas ar eiforiju par tagad pieejamām un iepriekš nebijušām jaunām iespējām vai ērtībām. Par būtisku šīs jūsmas daļu kļūst veco vai līdzšinējo tehnoloģisko darinājumu noliegums vai prognozes par drīzu to iznīkšanu. Tad paiet kāds laiks, un izrādās, ka vecais tomēr ir bijis ērtāks, tīkamāks vai kādā citā ziņā labāks un tāpēc vilina atgriezties. Viens no spilgtākajiem šī cikla piemēriem droši vien ir mūzikas ierakstu pavairošana kompaktdiskos. Sajūsma par šo informācijas nesēju brīnumainajām iespējām nebija noslēpjama pat 20. gadsimta 80. gadu nogales padomju presē. Vinila skaņuplati, kā zināms, ir viegli saskrāpēt, un tā mēdz dilt, bet, lūk, kompaktdisks turpināšot skanēt pat tad, ja tajā izurbšot vairākus caurumus. Nav ne jausmas, cik liels skaits pasaules iedzīvotāju to patiešām izmēģināja, taču drīz atklājās arī lāzerdisku trūkumi, jo izrādījās, ka digitalizētā mūzika apjoma ierobežojumu dēļ diskos tiek pamatīgi saspiesta, saplacināta un noplicināta – līdzīgi kā tas notiek MP3 failos. Un tā nu melomāni sāka atkal meklēt vinila plates. Kas līdzīgs notika arī ar elektroniskajām grāmatām, kuru parādīšanos daudzi uztvēra kā papīra grāmatu galu, taču nu jau kādu laiku atkal turpina pieaugt tieši drukāto grāmatu pārdošanas apjoms. Interneta šķietamais bezgalīgums reiz dāvāja ilūziju, ka turp ļaudis pārvietos lielu daļu no visa, kas reiz tika iemūžināts uz papīra, – arī dienasgrāmatas. Aizdomas par to, ka elektronisks teksts nav īsts, tāpat bažas par digitālās informācijas uzglabāšanas drošumu tomēr ir palikušas, un tāpēc, piemēram, Francijā tapis šis pakalpojums, kas kādā no populārākajām interneta dienasgrāmatu jeb blogu vietnēm veidotus pierakstus ļauj vai nu pārvērst izdrukājamā failā, vai pat uzreiz arī pasūtināt jau izdrukātas un iesietas grāmatiņas paskatā. To tad var noglabāt plauktā.