Pauls Bankovskis

Salona krēsla

salon.com


Ja vien spēju atsaukt atmiņā laiku un vietu, kur pirmoreiz padzirdēju tādus vārdus kā Kristofers Hičinss un Kamīla Pālja, tas noteikti bija ap gadsimtu un gadu tūkstošu miju, kad kļuvu par čaklu interneta žurnāla Salon ikdienas lasītāju. Salon kopš tā pirmsākumiem tika pasniegts kā izteikti kreiss izdevums, un tā kreisums, kā man šķita, atspoguļojās ne vien piesaistīto autoru uzskatos un redakcionāli libertīniskajā lēmumā līdzās politikas un kultūras ziņām, grāmatu un filmu recenzijām uzturēt regulāru un komisku seksam veltītu sleju, bet arī žurnāla izskatā. Askētiski iekārtotajās baltajās lapās bija tikai melni burti, zīmēti autoru portreti, pa retai fotogrāfijai un gandrīz nekādas reklāmas – kā nekā sākumā tas arī bija bijis pilnīgi nekomerciāls, 1994. gada Sanfrancisko laikrakstu un žurnālu žurnālistu streika laikā tapis izdevums. Taču pienāca 21. gadsimts, gan karš Dienvidslāvijā, gan 11. septembris Ņujorkā ātri vien kļuva par pagātni, bet tagadnē kaut kas izmainījās visā pasaulē, jo tikai internetā izdotais žurnāls piepeši izrādījās vairs sevi uzturēt nespējīgs. Sākās mēģinājumu un kļūdu ceļš, kuru jutušies spiesti iziet arī daudzi Latvijas preses izdevumi. Kādu brīdi šķita, ka finansiālo nelaimju risinājums varētu būt maksas satura ieviešana un abonēšanas sistēmas izveide. Pēc kāda laika, kad izrādījās, ka tas necik labi nedarbojas, iešāvās prātā, ka pie lētāka satura varētu tikt, izmantojot pašu lasītāju (jeb “lietotāju”) veidotu saturu, taču arī tas necik labi nebeidzās, tāpēc nu jau kādu laiku Salon izskatās gandrīz tieši tāpat kā kura katra kreisas vai labējas ievirzes ziņu lapa. Ja pirmo vizuālo iespaidu izdodas pārvarēt, dažs raksts vēl aizvien ir tīri interesants, bet kādreizējais lecīgums gan kaut kur pagaisis vai pārceļojis uz citām interneta adresēm.