Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Tie, kas kļuvuši par kāda ārkārtēja sabiedrības satricinājuma aculieciniekiem, visai reti nonāk pie dziļākām atklāsmēm par cilvēka dabu. Taču viņi mēdz pieminēt pārsteigumu par to, cik gan vienkārši ir nomirt. Ikdienas ritums, kurā katra nākamā diena gandrīz neatšķiras no iepriekšējās, liedz saskatīt mūsu dzīves iekārtojuma trauslumu. Bet cik daudz no mūsu rosības ir iespējama vienīgi tāpēc, ka dzīvojam šādas stabilitātes iespaidā? Kamēr vien viss atkārtojas vai iepriekšparedzami mainās, mēs spējam plānot savu rītdienu tā, itin kā varētu ne par ko nelauzīt galvu, uz visu paļauties un it viss allaž un vēl aizvien paliktu savās vietās. Taču, kolīdz šis ritums tiek izjaukts, sākas pilsoņu karš, mūs piemeklē dabas stihija vai kāda mazāka mēroga traģēdija, krietna tiesa no mūsu rosības kļūst neiespējama vai bezjēdzīga un pat visvienkāršāko un vēl nesen par pašsaprotamām uzskatītu vajadzību nodrošināšana var kļūt par mūsu dzīves nozīmīgāko daļu.” Tas ir fragments no manifesta, ar kuru jau pirms vairākiem gadiem sevi pieteica rakstnieku, mākslinieku un teorētiķu domubiedru grupa, kas sevi dēvē par Tumšā kalna projektu. Pēc viņu domām, mums pazīstamās, tīkamās un ērtās pasaules gals nav kaut kāda nākotnes kalendārā iezīmēta diena, nezin kad sagaidāmas globālās sasilšanas sekas vai asteroīda nesta iznīcība, bet gan process, kas jau labu brīdi un civilizācijas vairumam nemanāmi ir sācies. Šīs kustības jeb projekta līderim angļu rakstniekam Polam Kingsnortam reizēm tiek pārmests nihilisms un sakāvnieciskums, taču laikos, kad pat daži it kā nopietni ņemami klimata pētnieki pareģo, ka mūsu planēta cilvēku izdzīvošanai nepiemērota kļūs jau tuvāko trīs gadu laikā, viņu ir grūti par kaut ko vainot.