Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Laikam viens no dīvainākajiem un tāpēc plašu ievērību guvušajiem vietvārdiem Latvijā ir Lielo Muļķu ciems Latgalē. Kā vēsta urbānās leģendas, angļu valodā runājoši iebraucēji vēl padomju gados esot bijuši stāvā sajūsmā arī par nozīmītēm un dažādiem citiem suvenīriem ar Ogres vārdu (ogre angļu val. – “milzis cilvēkēdājs, briesmonis”). Un tomēr, ja neņem vērā tik naivi pieticīgas ģeogrāfiskās dīvainības kā mūsu kartē atrodamos Dzērumus, Ēģipti, Maltu vai Sasmaku (agrākais Valdemārpils nosaukums), mūsu vietvārdi ir visīstākais optimisma, dzīvesprieka – lai neteiktu pat kaut kādas latviskās dzīvesziņas – atspulgs. Citās pasaules malās skatījums uz dzīvi reizēm ir bijis vēsturiski krietni vien bezcerīgāks un drūmāks, un tāds tas ir aplūkojams šajā austrāliešu mākslinieka Deimjena Rada kolekcijā, kurā viņš nepaguris vāc Google pasaules kartē atrodamas vietvārdu kuriozitātes. Lūk, piemēram, Maldu jeb Blēdību sala (latviešu valodā apgādā Jāņa sēta izdotajā “Lielajā pasaules atlantā” tā tiek dēvēta par Desepšenu), ko britu vaļu zvejnieki netālu no Antarktīdas krastiem bija atklājuši 1820. gadā; vai arī Postījumu šaurums un sala (pēc mūsu pusē pieņemtajiem vietvārdu atveides principiem pareizi droši vien tā būtu saucama par Devasteišenu), kas šādu nosaukumu iemantojusi par godu britu karaliskās kara flotes vienmasta buriniekam “Devastation”. Līdzās šādiem vēl arvien lielo atklājumu laikmetu iezīmējošiem vietvārdiem kolekcijā ir arī pilsētplānošanā dzimušas valodiskas liecības par pilsētās dzīvojošo reliģiskajiem uzskatiem vai vienkārši neapskaužamo stāvokli – teiksim, Ciešanu iela vai Zudušo ilūziju šķērsiela.