Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Akira Kurosava
Ikiru, 1952
Ikiru, Akira Kurosawa
“Vislabākais veids, kā nosargāt savu vietu šajā pasaulē, ir nedarīt itin neko,” stāstītāja stingrā balss ļauj noprast, ka filmas galvenā varoņa Kandži Vatanabes vieta pasaulē ir drošāka par drošu: viņš 30 gadus ik dienas gājis uz darbu, lai nedarītu neko, un tas viņam acīmredzot padevies teicami – pat citi, ne mazāk bezdarbīgi ierēdņi viņu iesaukuši par mūmiju. Tomēr šī drošība izrādās tikai šķitums, un to apliecina patiesākas un nelokāmākas noteiktības – proti, nāves – tuvošanās: Vatanabem atklāj kuņģa vēzi, un viņš uzzina, ka dzīvot atlicis tikai dažus mēnešus. Tā nu viņš steidz pieredzēt to, ko cits sauktu par “īstu dzīvi”, pusi savu iekrājumu atstājot hēdoniskās izklaidēs, kas gan tikai vēlreiz atgādina par viņa trauslo un nepasargāto stāvokli: kamēr citi viesi kādā krogā dejo, viņš asarām acīs dzied: “Dzīve ir īsa...”
Beigu beigās Vatanabem tomēr izdodas rast mieru (un, iespējams, zināmā mērā pat mīlestību), un tad viņš atkal dzied – šoreiz neaizmirstamā ainā šūpolēs, ļaujot sevi apņemt krītošam sniegam. Kurosava esot lūdzis aktierim Takaši Šimuram dziedāt tā, it kā viņa atveidotais Vatanabe būtu svešinieks kādā pasaulē, kurā neviens netic viņa eksistencei. Kādā pasaulē, iespējams, viņš arī būtu svešinieks, bet šajā viņš man šķistu ļoti pazīstams.