Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksejs Germans jaunākais
Dovlatovs, 2018
Довлатов, Алексей Герман (младший)
Ar lielām bažām ķēros pie šīs filmas noskatīšanās – pārāk tuvs un pazīstams man ir Dovlatova dzīvesstāsts un tā neatņemamā saistība ar viņa sarakstītajos literārajos darbos atrodamo īpašo ironisko intonāciju. Skaidrs, ka pārcelt to kino valodā ir riskants eksperiments, turklāt pirms pāris gadiem to jau mēģināja darīt cits Krievijas režisors Staņislavs Govoruhins filmā “Brīnišķā laikmeta beigas”, kurā gan tiek ekranizēti motīvi no Dovlatova stāstiem, taču zināms, ka tos viņš ir rakstījis par sevi. Govoruhins uzbūra skaistu un nostalģisku padomju dzīves ainu, kurā cieš un netiek saprasts skaists un brīnišķīgs rakstnieks, tā teikt, nu, tā sanāca, neko darīt – pēcgarša pēc viņa divkosīgās “nemoralizēšanas” joprojām ir saglabājusies. Uz Govoruhina fona Germana filma jau var tikt uztverta kā nežēlīga padomju dzīves kritika – sabiedrība un vide tajā ir bezcerīga, auksta un nelaimīga. Tiesa, pazūd arī jebkāda iespēja ironijai: Dovlatova izslavētie jociņi un kalambūri nokrīt sasalušajā zemē, tā arī nesasnieguši sarunbiedra ausis. Germana iemīļotais noskaņas veidošanas paņēmiens – aprautas frāzes, miglā klīstošie varoņu skatieni, visos virzienos garām slīdošie cilvēki, čukstus uzdotie un neatbildētie jautājumi, kas ar savu trīsdimensionālo akustisko telpu veido paralēlu darbības laukumu, fascinējot un radot iespaidu par izdomātu “fentezī” žanra realitāti filmā “Garpastum” (2005) vai distopijā “Zem elektriskajiem mākoņiem” (2015), – šajā gadījumā liek uzdot jautājumu, vai tiešām vēl vienam stāstam bija nepieciešams ņemt par pamatu reālu, lai arī jau mirušu cilvēku dzīvi, padarot viņus par atsaldētiem, lēmumus pieņemt nespējīgiem spokiem.
Ilmārs Šlāpins