Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Andrejs Končalovskis
Pastnieka Alekseja Trjapicina baltās naktis, 2014
Белые ночи почтальона Алексея Тряпицына, Андрей Кончаловский
Tagad nošķīrums starp dokumentālo kino un spēlfilmu ir autora un skatītāju vienošanās jautājums. Robežas ir neskaidras, un lietas var tikt nosauktas dažādi; arvien parādās tie, kas klejo uz žanru robežas. Piemēram, Končalovskis, jo viņa Aleksejs Trjapicins ir reāls lauku pastnieks, kurš ikdienā dodas teju metafiziskā ceļojumā pa puspamestiem ciematiem kaut kur Krievijas glubinkā. Filmu veido noklausīti (slepus ierakstīti) dialogi, slēptās kameras filmējumi (tās izvietotas dažādu izbu griestu stūros) un vietējo ziemeļnieku – neaktieru – sevis tēlojums. Rezultātā neglaimojošais mūsdienu Krievijas atveids iznācis tikpat kā no Platonova “Čevenguras” un ir pavisam dokumentāls, lai gan režisors tam devis vārdu – spēlfilma. Mēs to pieņemam, un pēkšņi blakus esošās pasaules fiksējums kļūst par tās papildinājumu.