Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Čārlijs Čaplins
Cirks, 1928
The Circus, Charles Chaplin
Lai arī nedz Čaplina hrestomātiskais Klaidonis (Tramp), nedz pats cirks ar visiem tā dzīvniekiem pēdējā laikā neizklausās vairs pārāk smieklīgi, ceļojošais cirks ir, šķiet, viena no kinematogrāfiski populārākajām dzīves metaforām. Un kāpēc gan nedomāt par dzīvi kā par notikumu virkni, kurā ir riskanta iešana pa virvi, nezināmu priekšmetu un dzīvu būtņu parādīšanās, tad pazušana, lokanas sievietes maģiska uzburšana, pilnīgs apjukums greizo spoguļu labirintā vai skumja klauna smaids, kad viņš ir dabūjis torti sejā. Čaplinam (“Rādiet mums to smieklīgo cilvēku!” kliedz cirka skatītāji, nejaušo Čārlija parādīšanos noturot par iestudētu numuru) ir izdevies cirka maģiju pārvērst vēl arī mēmā kino brīnumā. Par visu filmu gluži kā par kādu triku gribas jautāt: kas īsti aiz tā visa slēpjas un kas to darbina? Čaplins bija viens no pirmajiem, kurš filmās izmantoja “slapstikus”, ne vien lai smīdinātu, bet arī lai pastāstītu. Un viņam nebija bail no patosa (tieši otrādi), tāpēc beigas ar vientuļo, bet ne izmisušo Klaidoni ļauj domāt, ka cirks aizbraucis, bet mīlestība tomēr palikusi. Un nekas, ka mīļotā aizceļojusi kopā ar citu. Tāds triks.
Daniela Zacmane