Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Deivids Finčers
Septiņi, 1995
Se7en, David Fincher
Jau sākuma titrus pavadošā mehāniskā Nine Inch Nails mūzika un saraustītie kadri, kuros apsaitēti pirksti bloknotos līmē fotoattēlus ar mirušiem cilvēkiem, ļauj noprast, ka turpinājums būs ne mazāk baiss. Un pirmais filmas notikums to arī apstiprina: izmeklētāji Somersets un Millss (Morgans Frīmans un Breds Pits) atrod līķi, kurš līdz nāvei piebarots ar spageti. Dīvainās slepkavības atkārtojas, un detektīvi saprot, ka slepkava tās īsteno, “ilustrējot” septiņus nāves grēkus (pirmā slepkavība tādējādi soda par negausību). Nav atrodami ne liecinieki, ne pirkstu nospiedumi, un pēc katras nākamās slepkavības joprojām ir zināms tikai viens: cik nāves grēku vēl slepkavam atlicis.
Diemžēl informācijas pārpilnības vidē, kur
nevilšus nonāk ikviens kinoskatītājs, kurš lasa par filmām internetā, ir arvien grūtāk izvairīties no faktiem, kas laupa pārsteiguma brīdi jau pirms filmas noskatīšanās. Finčera “Septiņi” gadījumā šajā ziņā grēko pat plaši atzītā filmu datubāze IMDb, kas lieliem burtiem afišē to, ko izdevies noslēpt gan filmas plakātam, gan ne pārāk iedvesmojošajam reklāmas rullītim, tomēr pēdējie paveic ne vairāk, ne mazāk kā to, kas šoreiz nepieciešams: tie skatītāju nedaudz ieintriģē un nedaudz atbaida.