Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Federiko Fellīni
8 1/2, 1963
8 1/2, Federico Fellini
Nekādi teorētiski spriedelējumi – ka šī filma ir īsts mākslas kino, ka šis ir modernisma kino paraugs, autorkino šedevrs, ka režisors, atmezdams itāļu neoreālisma tradīcijas, ir sasniedzis jaunu pakāpi, saplūdinot sirreālā un reālā robežas, utt. – nekas no tā īsti nepaskaidro to, kas notiek ar skatītāju (mani), atkal un atkal skatoties šo filmu. Un notiek jau laikam kaut kas visai banāls. Skatoties “8 ½”, liekas, ka vislabāk dzīvot 60. gadu Itālijā un ka caur filmu jau mēs arī mazliet tur padzīvojam, bet ka vispār īsti tāda laika nemaz nav, ka īsti tādas realitātes arī nav, ka sapnim var būt struktūra, bet dzīvei ne, ka mēs visas viņas (visus viņus) reiz satiksim, ka prokrastinācija var būt reāls darbs, bet radīšanas mokas īsta svētība, ka Marčello Mastrojanni Gvido ir pārlaicīgi skaists un ka tik daudz filmā var pateikt ar vienu teikumu, piemēram, “Viņš katru dienu maina virzienu, baidoties pazaudēt pareizo ceļu”. Kad režisors Gvido, Fellīni alter ego, Klaudijai (Kardinālei) beigās atzīstas, ka nav viņai lomas filmā, nav filmas, nav nekā, jāsāk domāt, ka varbūt tiešām taisnība tiem kino teorētiķiem, kuri apgalvo: autorība, režisora rokraksts un stils arī ir tā galvenā struktūra, kas brīnumaini satur kopā filmas naratīvu.