Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ila Beka, Luīza Lemuāna
Kolhāss. Mājas dzīve, 2013
Koolhaas Houselife, Ila Bêka, Louise Lemoine
Arhitektūrā, līdzīgi kā jebkurā citā jomā, iedzīvojušās klišejas, kas nodeldē ne tikai valodu, bet arī to, uz ko sacītais attiecas. Tomēr šīs filmas veidotāji atraduši ļoti asprātīgu veidu, kā runāt par kādu ēku – šajā gadījumā par privātmāju Bordo, kas būvēta 1998. gadā pēc pasaulē labi zināmā arhitekta Rema Kolhāsa projekta. Dokumentālais kino ir žanrs, kas ļauj skatītājam leģitīmi iekļūt katalogu mājas iekšpusē. Un tiešām, kas gan cits, ja ne apkopēja Gvadalupe, filmas galvenā varone, vislabāk varētu zināt katru mājas stūrīti. Gvadalupes kundzes nepārtrauktā rosība un novērojumi atsauc atmiņā reiz jau komiķa Žaka Tatī filmā “Mans tēvocis” eleganti atmaskoto modernisma absurdo pusi. Lai arī kundze, jūtams, mēģina ievērot pietāti pret mājas saimniekiem, ir skaidrs, ka spirālveida kāpnes ir nejēdzīgi šauras, ka virtuvē plaukti ir izvietoti neparocīgi, bet lietus laikā istabās tek ūdens. Ja pieņem, ka māja ir mūsu pasaules metafora, nemaz arī ne tik smieklīgs liekas apkopējas izbrīns, kā šī māja vispār turas, un cerība, ka “vienā brīdī tas viss nesabruks”. Un vēl, varbūt patiešām nevajag visu tik pelēku, jo, kā smejoties norāda Gvadalupe, “kaps jau būs pelēks, un tas arī viss”.