Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ingmars Bergmans
Vasara ar Moniku, 1953
Sommaren med Monika, Ingmar Bergman
Monikai (Harrieta Andešone) un Harijam (Lāšs Ēkborjs) nav sevišķi daudz kopīga, taču viņus vieno dumpinieka gars un neslēpts riebums pret nospiedošo ikdienas pelēcību. Abi jaunieši iepazīstas kafejnīcā, kur darbdienas vidū patvērušies, lai izvairītos no uzmācīgajiem kolēģiem, trulajiem darba pienākumiem un citiem traucēkļiem, kas uzglūn ik uz stūra. Monika no blakus galdiņa pagriežas pret Hariju, abi aizsmēķē un, nepaspējuši ievilkt ne divus dūmus, vienojas kopā bēgt. Nozaguši Harija tēva laivu, viņi dodas pārlaist vasaru Stokholmas arhipelāgā, kur pārtiek no sēnēm, alkohola un kā tāda, kas pagaidām vēl izskatās pēc mīlestības. Pēc neizbēgamās atskārsmes, ka drīz piedzīvojumam jābeidzas, viņu attiecības sašķobās. Filmas otrajā pusē atklājas, ka Bergmana radītajā pasaulē mainīties var jebkas, izņemot bezkompromisa kategoriskumu, kas caurauž varoņu raksturus un neatstāj vietu šaubām nevienā jautājumā. Filmas personāžu izpildījumā pat iracionālākās izvēles kļūst par pārdomātu rīcību: kad Harijs atvēzējas, lai dusmās sašķaidītu glāzi, viņš savaldās, noliek to atpakaļ uz galda, lēnītēm bīda to līdz malai un, tai nokrītot, pievērtām acīm izbauda stikla šķindoņu. Šī skaudrā nesatricināmība augstāko punktu sasniedz vēsturiskajā ainā, kur Monika gandrīz pusminūti lūkojas kamerā, – viņas cigaretes dūmu mutulis vēl pēdējo reizi aizmiglo Harijam acis, un skatītājam viss kļūst skaidrs.