Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jasudziro Odzu
Labrīt, 1959
Ohayo, Yasujiro Ozu
Mēdz teikt, ka Odzu visu mūžu filmējis tikai vienu filmu. Viena no režisora pēdējām filmām “Labrīt” ir tam pierādījums. Kā vienmēr Odzu filmās, pašā stāstā nav nekā ievērojama. Kāda japāņu ģimene dzīvo Tokijas priekšpilsētā, un abi Hajasi dēli, kurus apbūris kaimiņos dzīvojošā pensionāra Tomidzavas televizors, lūdzas, lai tādu pašu iegādātos viņu tēvs. Kad tēvs pieprasa, lai taču viņi vienreiz beidz runāt, komanda tiek izpildīta burtiski, dēli atsakās runāt vispār un uz ielas vairs nesveicina ne kaimiņus, ne skolotājus, ko tie savukārt uztver par augstprātību no visas Hajasi ģimenes puses. Galu galā tēvs ir spiests nopirkt televizoru no tā paša pensionāra Tomidzavas, lai gan neaizmirst pravietiski piebilst, ka tas visu tautu un visu pasauli padarīs par pilnīgiem idiotiem.
Tāds arī ir Odzu šjomin-geki – mazliet cinisks, melodramatisks, vienlaikus komisks vidusšķiras sadzīves žanrs. Odzu piemīt tikai viņam raksturīga attieksme pret realitāti, sabiedrības modernizēšanā saskatot cilvēcības zudumu, un savāds humors, kas robežojas ar prastu vulgaritāti, varoņiem jokojot par kakāšanu, piedzeršanos, seksu un nāvi. Šeit nevilšus nākas atcerēties citu ainu no citas Odzu filmas, “Rudens pēcpusdiena”: bārmene jautā galvenajam varonim: “Tu nāc no bērēm?” – “No kaut kā tamlīdzīga,” viņš atbild, lai gan atnācis no meitas kāzām.