Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jasudžiro Odzu
Vēls rudens, 1960
Akibiyori, Yasujirô Ozu
Šī ir viena no pēdējām Odzu filmām, ko režisors uzņēma pāris gadus pirms aiziešanas savā 60. dzimšanas dienā. Filmu saņēmu dāvanā svētkos no dārgākā cilvēka, un tas šoreiz likās īpaši svarīgi: rituāli, radinieki un draugi, kopā sanākšana (sievietes parasti dzer tēju, bet vīrieši izvēlas sakē), sarunas – tas ir rāmis, kurā kā gleznā no ierasti zemā kameras skatpunkta turas gandrīz visu Odzu filmu sižeti. Arī šis, kura priekšplānā ir problēma, kā izprecināt jaunu sievieti, kas dzīvo ar māti (kurai vispār arī vajadzētu vēlreiz apprecēties) un nemaz negrib iziet pie vīra. Tas ir apbrīnojami, ka Odzu filmas, arī šī, nekad neizskatās pēc sadzīviskām drāmām, pat ja to sižetu apraksti pēc tādiem izklausās. Tās, rodas iespaids, caurvij transcendentāla stīga, kas nemaz arī ne skumji, bet tomēr atgādina, ka pasaulē ir sava kārtība, ka, tāpat kā pēc agra pavasara reiz nāk vēls rudens, bērni izaug, vecāki noveco, vilcieni aizbrauc. “Man tevis pietrūks, bet nekas – tā notiek ar bērniem un vecākiem,” Akiko smaidot teiks meitai, un tas ir reizē tik personiski un universāli, vienkārši un sarežģīti, skaisti un bēdīgi, ka vienīgais, kā to visu paskaidrot, ir atcerēties citas Odzu filmas nosaukumu – “Es piedzimu, bet...”.