Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kens Anakins
Šie lieliskie vīri savās lidojošajās mašīnās, 1965
Those Magnificent Men in their Flying Machines, Ken Annakin
Laikā, kad Amerikā nāk klajā grāvējs “Lielās autosacīkstes”, kurās lieliski vīri (un ne tikai) nesas automašīnās un kā tik vēl ne no Ņujorkas uz Parīzi, briti izlaiž megabudžetīgu filmu par starptautiskām sacensībām lidaparātos 20. gs. sākumā. Tās organizētas, lai pierādītu, ka briti ir labākie ne tikai ūdeņos, bet arī gaisā (un, kas zina, varbūt arī kinematogrāfā). “Nepatikšanas ar šīm starpvalstu padarīšanām ir tādas, ka tās pievelk ārzemniekus,” pirms dažādu valstu komandu sacensību sākuma secina to rīkotājs preses magnāts lords Ronslijs. Nepatikšanas, nav šaubu, mūsdienās šādai filmai būtu par politnekorektumu un nacionālo stereotipu tiražēšanu: francūzis ir traks uz sievietēm, vācieši vadās tikai pēc instrukcijām un ūdenī nenirst plānā galvaskausa dēļ, itālim pakaļ skraidelē lielā ģimene un tādā garā. Filma izraisa apbrīnu, kā to visu, kas notiek uz zemes un debesīs, iespējams dabūt gatavu bez datoriem. Apbrīnu pavada politnekorekti smiekli. Bet ir arī otra puse: magnāta apņēmīgā meita, piemēram, ignorē sabiedrības un tēva sievietēm uzliktos ierobežojumus un pamanās ne tikai lidot, bet arī iemīlēties kovbojā, vārdu sakot – ielidot.