Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kirils Serebreņņikovs
Vasara, 2018
Лето, Кирилл Серебренников
Ārkārtīgi skaista un skumja filma, kurai ir daudz nodarīts pāri. Pirmkārt, grūti uzņemt filmu par Viktoru Coju – cilvēku, kurš padarīts par kulta figūru un kura dziesmu par cigarešu paciņu gadu desmitiem dzied visās pazemes pārejās bijušās Padomju Savienības teritorijā. Taisnošanās, ka šī nav biogrāfiska filma, nepalīdz; jau kopš tika uzrakstīts scenārijs, sākās strīdi un domstarpības: “tā bija” vai “nebija”. Nepalīdz arī tiešā tekstā filmā iekļautie uzraksti “Tas nenotika”, kas tikai vēl vairāk pielej eļļu ugunī, jo rodas jautājums, vai pārējās epizodes tad būtu jāuztver kā autentiskas. Vieglāk un iecietīgāk šo filmu varētu pieņemt ārzemēs vai tās paaudzes skatītāji, kam Cojs un Maiks neko daudz nenozīmē. Viņiem vairāk pateiks galvenā caurviju tēma par mūziku, kas visos laikos kalpo par patvērumu un protesta ieroci sabiedrībā, kas neatkarīgi no iekārtas ir pelēka, nomācoša un traumējoša. Serebreņņikovs centās filmu pabeigt tā, lai nebūtu jūtams, ka paša kriminālvajāšana un mājas arests neļāva visu izdarīt līdz galam, taču tas vienalga ir jūtams. Nu, vismaz mēs to nevaram neņemt vērā.