Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mārtins Skorsēze
Kristus pēdējā kārdināšana, 1988
The Last Temptation of Christ, Martin Scorsese
Katrs sevi cienošs režisors vēlas ekranizēt Jaunās Derības stāstu, turklāt arvien meklējot atšķirīgu skata punktu. Pazolīni tur iepludināja marksistiskās šķiru cīņas akcentus, Dzefirelli šo stāstu iestudēja kā episku operu, bet Gibsons tajā saskatīja tikai fiziskas ciešanas. Skorsēze izlēma atveidot Jēzu kā vienkāršu mirstīgo, par pamatu ņemot Nika Kazandzaka romānu “Pēdējais kārdinājums”, ko par zaimošanu jau bija paspējusi nosodīt gan katoļu, gan grieķu pareizticīgā baznīca. Filmā, tāpat kā romānā, Kristus ir sašķelts starp viņa dievišķo likteni un cilvēka apziņu. Vājuma brīžos viņš atzīst: “Dievs mani mīl. Zinu, ka viņš mani mīl. Es gribu, lai viņš pārstāj mani mīlēt.” Savā galdniecībā viņš tēš krustus, lai romieši tajos piesistu zēlotu dumpiniekus, tā cenšoties Dievam likt viņu ienīst. Brīžam viņš pat fantazē par mīlēšanos ar Mariju Magdalēnu un iztēlojas, kādas varētu būt viņu kopīgās vecumdienas. Viņu pastāvīgi moka parastas cilvēciskas bailes, un, pat izvēloties tikt piesistam pie krusta, viņš turpina izmisīgi lūgties, lai tikai viņam nebūtu jāšķiras no šīs dzīves. Filma šķiet par ikvienu no mums, un šo sajūtu nemazina pat apustuļi, kas runā kā Ņujorkas itāļu mafiozi citās Skorsēzes filmās.