Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lī H. Kacins
Lemāna, 1971
Le Mans, Lee H. Katzin
Nav šaubu, amerikāņu aktiera Stīva Makvīna īstā vieta, vismaz kino, ir pie automašīnas stūres. Ar auto viņš nesās jau “Tomasa Krauna afērā” un “Bulitā”, ar moci – “Lielajā bēgšanā”, bet “Lemānai” vajadzēja būt vēl īpašākai, un par tādu tā arī kļuva. Trasē, kas atrodas Francijas ziemeļrietumos, autosacīkstes notiek jau kopš 1923. gada. Jūnija otrās nedēļas nogalē visnotaļ kluso apvidu uz diennakti okupē rēcošu sacīkšu auto un skatītāju pūļi. Neskatoties uz filmēšanas klasiskajām nedienām – pārtērēts budžets, neizstrādāts scenārijs, izlaidīgs un nevaldāms stārs –, “Lemāna” ir stabili iebraukusi autosacīkšu filmu topā. Tehniski sarežģītas iestudētas epizodes mijas ar atbruņojošu dokumentalitāti: kamēr trasē notiek cīņa par ātrumu un izturību, skatītāji žāvājas, smēķē, smērējas ar sauļošanās krēmu, kā nu kurš, kā dzīvē. Vērīgāk ieskatoties, tas ir, ieklausoties, var sadzirdēt, ka galvenajā duelī iesaistīto Ferrari un Porsche motori skan atšķirīgi; katrs pa savam brauc uz mērķi, kaut kustība te ne vienmēr ir dzīvība, bet tās ir sacensības, un visā šajā rūkoņā retorisks arī izklausīsies kādas atraitnes Makvīna varonim uzdotais jautājums: “Un kas no tā, ka kāds brauc ātrāk par citiem?”