Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džons Smits
Meitene ar košļājamo gumiju, 1976
The Girl Chewing Gum, John Smith
Viss filmā redzamais un dzirdamais – lai gan filmā nav pārāk daudz ne viena, ne otra – galvenokārt iemieso priekšstatu par noteiktību, kontroli, nelokāmību un pārliecību, ka notiek tikai tas, kam paredzēts notikt. Pirmajā mirklī viss liecina, ka fonā dzirdamā aizkadra balss valda pār 16 mm kameras fiksētajām cilvēku straumēm, kas plūst pa kādu Londonas ielu, – striktā tonī izskan norādījumi un pavēles, kurām visi garāmgājēji bez ierunām pakļaujas, gluži vai kā priekšzīmīgi aktieri filmēšanas laukumā, kur režisors pūlas īstenot tikai pašam saprotamu māksliniecisku vīziju. Pirmā aizdomu ēna uz visvareno stāstītāju sāk krist, kad viņš piepeši izrīko arī pulksteņa rādītājus un lidojošus putnus, kas klausa tikpat uzticīgi, cik iepriekš uzrunātie cilvēki. Starp attēlu un skaņu nemanāmi pieaug distance; prasīgās uzrunas pārtop aprakstošos izklāstos un rūpīgā protokolēšanā, bet nelielā noslēpumainība un intriga, kas iekrāsoja filmas sākumdaļu, ātri un lietišķi izplēn. Bet, pat ja beigās viss šķiet saprotams, varbūt mēģinājumi pēc filmas noskatīšanās to skaidrot izvērstos līdzīgā ilūzijā, ka šāds stāstījums kaut ko būtisku spētu pateikt arī par pieredzēto, nevis tikai pašu runātāju.