Revolūcijas eņģeļi, 2014

Aleksejs Fedorčenko

Revolūcijas eņģeļi, 2014

Ангелы революции, Алексей Федорченко

Alekseju Fedorčenko vislielākajā mērā interesē sarkanā terora laikmeta paradoksi 20. gadsimta 20. un 30. gados. Tomēr viņa filmas, arī “Revolūcijas eņģeļi”, nav reālistiski vēstures nogriežņi, bet vairāk paradžanoviska karnevāla ietvertas pagātnes stilizācijas. Viņš nevairās filmās uzsvērt samākslojumu un teatralitāti, tā vēlreiz atgādinot skatītājiem, ka Padomju Savienības dzimšanā savu lomu spēlēja arī avangarda māksla un aģitpropa teātris un kino. Filmā čekasstruktūru pirmrindniecei Poļinai-Revolūcijai uzdots tikt galā ar dumpīgo hantu tautu: tie atsakās saprast, kāpēc bārdains večuks un sarkana lupata nozīmē varas absolūtu, bet līdz šim atklāti piekoptais šamanisms jāslēpj jaunās valsts ateisma sludināšanas vārdā. Lai īstenotu misiju, Poļina par biedriem izvēlas grupiņu mākslinieku, to vidū arī kinorežisoru avangardistu, arhitektu konceptuālistu un teātra režisoru futūristu. Skatoties uz viņu kaislīgo propagandas darbu, kas tiek tērēts izdomātas valsts labā, vēlreiz pārliecinies, kā agresīvi politiskie režīmi vienmēr paļaujas uz kultūras kliķi. Nav pat jāskatās uz mūsdienu Krieviju, jo nu jau arī Eiropa pilna ar “neitrālajiem” krievu disidentiem māksliniekiem. Latviešu skatītāju filmā varētu interesēt kinorežisora tēls, kas ir rīdzinieka Sergeja Eizenšteina “nolējums”, kā arī aina ar Maskavas latviešu teātra Skatuve brutālo iznīcināšanu.