Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sergejs Dvorcevojs
Maizes diena, 1998
Хлебный день, Сергей Дворцевой
Jau esmu rakstījis, ka baisais reālisms Dvorcevoja spēlfilmās viņam seko vēl no kādreizējās dokumentālista pieredzes. “Maizes diena”, iespējams, ir spēcīgākā dokumentālā filma no tā perioda, tai paradoksālā kārtā piemīt dažādi inscenējuma elementi. Filmā rādīta viena diennakts kādā piesnigušā sādžā netālu no Sanktpēterburgas, kad tiek atvesta maize un izpārdota vietējiem iedzīvotājiem. Tā sākas ar iknedēļas rituālu, kad ciema pensionāri spiesti divas stundas pašrocīgi stumt vilciena vagonu, kurā iekrautas nedaudzas “ķieģelīšu” un “batonu” kastes. Absurdais ievada uzstādījums paredz, ka arī cilvēku dzīve pašā ciematā nav mazāk bezjēdzīga. Dvorcevojs šajā aizmirstās sādžas stāstā pamanās saskatīt analoģiju starp ciemā brīvi klīstošajiem dzīvniekiem (galvenokārt kazām un suņiem) un ciema iedzīvotāju dzīvniecisko dabu. Ciemā valda muļķība, spītība un alkohols, bet laiks ir apstājies, tādēļ šī vieta varētu būt jebkur citur padomju posttotalitārajā visumā. Secinājums varētu būt tāds: vēsture stipri noplicina cilvēku.