Sparģelis, 1979

Sūzana Pita
Sparģelis, 1979
Asparagus, Suzan Pitt

Aiz nepilnas 20 minūtes garās animācijas slēpjas rūpīgs darbs četru gadu garumā. Filmu veido neskaitāmas ar roku radītas ilustrācijas, kas fiksētas ar 35 mm kameru un poētiski saaustas kopā raibā bezapziņas mozaīkā, kurai paredzēts līdzināties nomoda sapnim. Vienīgais nozīmīgais personāžs filmā atveidotajā pasaulē ir sieviete bez acīm un deguna (toties ar sarkanām lūpām), bet vienīgais vadmotīvs – sparģelis, kura dzinumi parādās dažādās attīstības fāzēs, formās, krāsās un varbūt pat metafiziskās un sociālās kategorijās, ja sirreālos iztēles augļus izvēlamies projicēt arī īstenībā. Režisore Sūzana Pita sparģeli izraudzījusies par daudzpusīgu seksualitātes simbolu, kas asna stadijā atgādina fallisku priekšmetu un iemieso vīrišķo, bet laika gaitā ieņem arvien sievišķākas aprises un ceļmalā šūpojas kā gari mati vēja brāzmā. Filmas galvenajai varonei uz sejas gandrīz vienmēr ir maska, bet arī viss pārējais, kas redzams uz ekrāna, – sākot ar sparģeļiem, beidzot ar leļļu māju, teātri un sievietes somu, no kuras ārā veļas čūskas un dažādi priekšmeti, – ir ne mazāk noslēpumains. Varbūt visvairāk noslēpumā paliek tas, kāds dzīvesveids būtu jāpiekopj, lai patiesi redzētu tik spilgtus un pārbagātus sapņus. Varu vienīgi piebilst, ka regulāra sparģeļu ēšana sevišķi nepalīdz.