Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sams Aziliss
Zilās durvis, 2007
La porte bleue, Sam Azulys
Filma vienlaikus ieved divās realitātēs – sentimentālā vinjetē par kādas ģimenes dzīvi un, kā to nodēvē galvenais varonis Antuāns, “apsūbējušā korsikāņu pasakā” par večiņu, vīģeskoku un nāvi. Nosacīto robežu starp abām pasaulēm iezīmē zilas durvis, kas pašas atveras un aizveras un līdzās citiem pieklusinātiem maģiskā reālisma elementiem labu laiku palīdz uzturēt ilūziju, ka viņpus durvīm redzamajam varbūt pat nav saistības ar īstenību. Filmas sākumā Antuāns ierodas dzimtajā Korsikā uz mātes bērēm un rūgtā nožēlā atskārš, ka mājas nav apciemojis kopš savas 11 gadus vecās meitas dzimšanas. Savukārt meitu viņš nav saticis divas nedēļas: to mēs uzzinām, kad noilgojies bērns sazvana tēvu un pierunā viņu pirms miega izstāstīt pasaku. Skatītājs piepeši nokļūst Korsikas kalnos, kur skumja večiņa gaida dēlu pārnākam no kara un sāk sarunāties ar vīģeskoku, kurš uzdodas par laba un ļauna atzīšanas koka atvasi (un gardi smejas par “ziemeļnieku izdomājumu”, ka tajā varētu būt auguši āboli). Koks viņai palīdz atgaiņāt vientulību, zagļus un vienubrīd pat nāvi, kas ierodas jaunas, tumšmatainas sievietes veidolā. Kad Antuāna dzīve neizbēgami saskaras vai pat saaug kopā ar pasaku, izkristalizējas aizkustinošs apcerējums par “skaistiem cilvēkiem, kas diemžēl nav cēlušies no vīģes”.