Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rolāns Barts
Sēru dienasgrāmata
Rīga: LMC, 2010
Mūsu valodā nav termina, kas būtu pretējs terminam “disleksija”, tas ir, psiholoģiskai nespējai lasīt. Eksistē termins „lasītprasme”, taču tas ir pretējs analfabētismam, elementāram izglītības trūkumam. Nosauksim to par eileksiju (no grieķu eu + lexis), patīkamo jeb labo lasīšanu, kas pārņem cilvēkus neatkarīgi no viņu izglītības vai sagatavotības konkrēta teksta uztverei rakstītā veidā. Šāda eileksija mani pārņēma kādā siltā vasarā starp otro un trešo filozofijas studiju kursu, kad atmetis ar roku Hēgeļa, Heidegera un Huserla grāmatām, es atšķīru nejauši nopirktu Rolāna Barta tekstu krājumu krievu valodā (tās bija esejas no grāmatas “Mitoloģijas”, lekcijas un raksti par semiotiku). Guļot dārzā, koku paēnā, es piepeši atklāju, ka viss, ko es lasu, man ir ne tikai viegli saprotams un jēgpilns, bet arī tuvs un pieņemams. Es burtiski domāju reizē ar autoru, nekad iepriekš nebiju izjutis tik spēcīgu piederību lasāmam tekstam. Tam pat nebija sakara ar teksta saturu un tajā paustajām intelektuālajām pozīcijām, vairāk ar to, kā autors runā, pamato un joko. Šo sajūtu es gribētu piedzīvot vēlreiz, lai arī “Sēru dienasgrāmatu” specifika un latviešu valodas konstrukciju pārliekais tuvums varētu šo trauslo kontaktu izjaukt. Tomēr mēģināšu – aiz cieņas pret domubiedru (nezinu, kā lai precīzāk nosauc tādu autoru).