Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Šāna Heidere
Talūla, 2016
Tallulah, Sian Heder
Mūsdienās, kad interneta filmu nomas servisi kļuvuši par pilnvērtīgu kabeļtelevīzijas aizvietotāju, kas skatītājam piedāvā pilnīgu kontroli un neatkarību, nav brīnums, ka naudas plūsmu koncentrēšanās šajā sfērā novedusi pie jaunu un novatorisku producentu kompāniju rašanās. Arī Netflix līdzās Amazon piedāvā aizvien kvalitatīvāku kino ne tikai seriālu formā, bet arī tradicionālā komerciālā un neatkarīgo kino žanrā. “Talūla” ir tipiska autorfilma, taču to uzņēmusi jauna režisore, kas rūdījumu guvusi ar iespaidīgu darbu pie cietumnieču seriāla “Orange Is the New Black”. Talūla ir moderna bezpajumtniece, kas dzīvo uz savu galvu un savā busiņā, nevēlas ne bērnus, ne ģimeni, ne ģimenes māju, taču brīdī, kad viņu pamet puisis (kurš viņas dēļ bija pametis mājas) un īsti nav kur ņemt naudu, viņa nonāk situācijā, kurā princips “dzīvot bez principiem” vairs nestrādā. Spēcīga meitenes lomā ir Elena Peidža (jūs viņu atcerēsieties no filmas “Džūno”), aizkustinoša ir Alisone Džanija (ciniskā dzērāja no situāciju komēdijas “Mammucis”), bet filmas sižetam ar interesi liek sekot ne tik daudz likumpārkāpuma spriedze, cik atbruņojošā režisores un operatores spēle ar reālismu – eksistenciālo ielas skarbumu var sajust pat mājas dīvānā pie televizora ar interneta pieslēgumu. Starp citu, tērpu mākslinieces asistente šai filmā ir mūsu pašu Liene Dobrāja.