Izstāde „ORLAN – Francijas laikmetīgās mākslas ikona. Le plan du film un citi scenāriji”. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, Rīga. Līdz 2015. gada 25. janvārim.
Ivars Drulle raksta par izstādi tā, kā pareizi rakstīt par izstādēm: sākot ar ķermeni telpā. Viņš liek lasītāju Parīzes lidostā, blakus māksliniecei, kura izskatās kā cilvēks ar bebra galvu. Pēc tam viņš mūs ved uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kurā viņam atlaiž pirmo sekunžu laikā, un mums arī atlaiž, lasot. Tas ir labi uzrakstīts.
Bet Drulle raksta par izstādi kā apmeklētājs. Sarakstu Zonas uzdevums ir kaut kas atšķirīgs: inventārs. Ko šī izstāde satur, ko tā apgalvo, kur tā sāk noplīst.
ORLAN ir māksliniecisks projekts, kurā ķermenis ir materiāls tādā pašā nozīmē, kā Džozefs Boiss izmantoja taukus un filcu. Franču māksliniece, dzimusi 1947. gadā, strādāja ar sevis operatīvo pārveidošanu kā ar performanci: astoņas plastiskās operācijas no 1990. līdz 1993. gadam tika izrādītas tiešraidē satelīta savienojumos, kamēr chirurgi strādāja pie seja un ORLAN lasīja tekstus no operāciju galda. Tas bija nevis šoks mākslas dēļ, bet gan precīzs jautājums par to, kā sabiedrība uzbūvē sievietes seju kā atbilstības instrumentu. Dīters Rots sadalīja grāmatas un salika desiņās. ORLAN sadalīja savu seju un salika to atpakaļ pēc saviem nosacījumiem.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja konteksts šai izstādei ir problemātisks, un Drulle to redz. Padomju gobeleīnu un lakotu mēbeļu laikmetīgais muzejs nav neitrāls fons. Bet interesantāk ir tas, ko viņš atzīmē par plakātiem: ka tie silda sirdi, jo atgādina senās, ar roku gleznotās afišas pie kino Rīga, kur galvenā varone skatījās ar šķibu degunu. Šī novērojuma smaguma centrs ir pareizs. Kino afiša kā objekts pieder citai estētiskajai ekonomikai, nekā institūcijas māksla. Afiša ir publiski pieejama, reproducējama, nevērtīga individuālā eksemplārā. Tieši tādēļ tā atļaujas neprecizitāti: šķibu degunu, aizkrāsotu vārdu, burtu atstarpes, par kurām, kā Drulle raksta, grafiskos dizainerus nogalina bez brīdinājuma.
Šī izstāde, ja es to pareizi lasu no Drulles apraksta, atgriežas pie ORLAN agrīnajiem darba principiem caur tieši šo mākslas formu. Plakāts, afiša, virtuālas filmas nosaukums: tas ir ORLAN no 1988. gada, pirms ķirurģijas projekta, kad mākslinieciskā stratēģija bija veidot paralēlo leģendu, mākslas vēsturi, kuras nav, bet kurai ir visi rekvizīti, ieskaitot filmografu un recenzijas. „Le plan du film” nozīmē aptuveni „filmas plāns” franciski. Rīgas izstāde to attiecina uz visu notikušo un nenotikušo darbu kopumu, kas eksistē kā dokumentācija, kā afiša uz sienas, kā apraksts atsauksmju grāmatā.
Drulle piemin grupu Orbīta, kas tulkojusi tekstus izstādei, un to, ka puse no tortes pienākas viņiem. Tas ir godīgs novērtējums. Orbīta ir strādājusi pie transdisciplināriem projektiem vairāk nekā divdesmit gadus, un viņu spēja noturēties starp nopietnu un farsisku ir reti sastopama. ORLAN teksti ir sarkastiski, pašreferenciāli, reizēm absurdi. Orbītas Latvija tos saklausīja.
Grūtākais jautājums par šo izstādi nav tas, ko Drulle uzdod. Viņš jautā: vai ir vērts maksāt 3,56? Grūtākais jautājums ir cits: vai ORLAN stratēģija, kas bija revolucionāra 1990. gadā, ir kaut kas vairāk par vēsturi 2015. gadā? Ķermeņa pārveidošana kā māksliniecisks akts tagad notiek laboratorijās, tuksnešos, plastisko ķirurgu praksēs Rīgā un Rīgas apkaimē, bez lekcijām, bez teorijas, bez satelīta savienojuma. Tas neliek ORLAN darbu zaudēt spēku, bet maina tā lasījuma nosacījumus. Mēs lasām šīs afišas no pasaules, kurā bebra galva vairs nav izņēmums.
Ko es no tā izdaru? Vienu secinājumu: ka labākais veids, kā apmeklēt šo izstādi, ir tas, ko Drulle iesaka tieši nesakot. Nākt ar gatavību zaudēt orientāciju. Lasīt teksta fragmentus zem plakātiem kā tulkojumu valodai, kuras oriģināls nav saglabājies. Sēdēt tad, kad soliņš atļauj. Ja izstāde ir uzbūvēta ar pietiekamu precizitāti, šķibais deguns afišā ir tik pat nozīmīgs kā nosaukums ar latīņu burtiem.
Atsauksmju grāmatas komentārs par 3,56 nav necienīgas kviešu sūdzības. Tas ir pilnvērtīgs kritikas žanrs.