Dažādi autori. Kristas Vāveres desmit mīļākās pasakas. Sagatavoja Kaspars Goba.
Kārļa Skalbes „Bendes meitiņa” ir divi lappuses gari. To var izlasīt piecās minūtēs, un tajās piecos minūtēs ir vairāk literārā svara nekā daudzos romānos par bērnību un zaudēšanu. Krista Vāvere šo pasaku nosauc par „spēcīgāko literāro pārdzīvojumu bērnībā”, un šis vērtējums nav sentimentāls: tas ir precīzs. Skalbes lakonisms darbojas kā spiede. Teikumi ir īsi. Starp tiem nav mierinājuma.
Vāveres saraksts, ko sagatavoja Kaspars Goba, ir retais gadījums, kad tā sauktais „mīļāko grāmatu” žanrs iznāk no fotoalbumu pāršķiršanas modes un kļūst par kaut ko citu: par atklāsmi, ka bērnība nav tā laika josla, kurā lasāmas vieglās lietas. Vāveres desmitnieks sākas ar Skalbi un Andersenu, un abi ir gandrīz klīniski nežēlīgi.
Hansa Kristiana Andersena „Stāsts par māti” ir teksts, kurā māte atdod acis, atstāj bērnu Nāvei un beigās saprot, ka nav gribējusi viņu glābt, jo nezina, kas bērnam gaidāms dzīvē. Andersens šo pasaku uzrakstīja 1848. gadā, gadu pēc sava tuvākā drauga nāves. Tas nav fakts, kas maina lasījumu, taču tas atgādina, ka Andersena tumšākās pasakas nav žanriskā tradīcija, bet personīgā nepieciešamība. Vāvere raksta, ka šī pasaka bērnībā „apstiprināja aizdomas par to stāstu patiesīgumu, kuri vienmēr beidzas labi”, precīzāk sakot, noliedza to. Šāda bērnības lasīšanas pieredze ir tā, ko vēlāk sauc par literāro briedumu: spēja paciest tekstu, kurš nesola mierinājumu.
Sarakstā ir arī Radjardu Kiplinga „Kaķis, kas staigāja, kur pašam patīk” no „Tā ir tā” krājuma (1902). Šī pasaka par kaķi, kurš vienojas ar cilvēku par draudzību, bet nepieņem mājas kā savu telpu, ir neparasts individuālisma aizstāvējums: ne bēgšana, bet saruna starp vienādiem, kuri vienojas par atšķirīgumu. Vāvere to nosauc par „himnu individuālistiem”, un šī kvalifikācija ir godīgāka nekā izskatās. Kiplinga kaķis negrib vēsturi, viņš grib noteikumus, kas respektē viņa raksturu.
Tūves Jansones klātbūtne sarakstā ir dubulta: gan „Balto zalkšu noslēpums”, gan „Mumintēta memuāri”. Pirmais stāsts par Muminu tēvu, kurš pameta tējas galdu un devās ar vienaldzīgajiem baltajiem zalkšiem, lai beigās atgrieztos, nav tikai mājas un piedzīvojuma dialektika. Tas ir teksts par to, ka piederība nerodas abstrakti, bet tikai pēc tam, kad tā tikusi apšaubīta. Otrais, „Mumintēta memuāri”, ir jau ļoti cita grāmata. Jansone to uzrakstīja 1964. gadā, un tā ir vienīgā Mūminu sērijas daļa, kas pilnīgi atteikusies no bērnīgā optimisma. Vāveres komentārs ir visspilgtākais šajā sarakstā: viņa raksta, ka lasīja to bērniem, sērojot par virtuves plauktiņu pasūtīšanu, un tieši lasīšanas brīdī nākamais Jansones teikums bija: „Ak, kurš gan spēj runāt par šādām lietām, neritot asarām!” Tā nav literāra sakritība. Tā ir pasaka, kas strādā.
Divi autori sarakstā ir mazāk pazīstami plašākai auditorijai: nezināmas izcelsmes „Varbūtis Nevarbūtis” no „Nēģeru pasaciņām baltiem bērniem”, ko Vāvere raksturo kā „ļoti skaistu grāmatu ar lieliskām ilustrācijām”, un ķīniešu pasaka „Dzīvība pēc nāves” no Valtera un Rapas 1936. gada izdevuma. Vāvere atzīmē, ka šis ķīniešu pasaku krājums izdots „tikai kā jaunekļu lasāma grāmata, bet nav lietojama folkloras pētīšanai”. Šī atruna, ko izdevēji uzlika 1936. gadā, tagad lasāma kā neviltota atzīšana: mēs šīs pasakas nevaram garantēt kā etnogrāfiski pareizas, bet lasīt tās var. Tā ir godīga pozīcija.
Imanta Ziedoņa „Ķeburkājis ar ķ” šeit ir savā vietā. Ziedoņa pasakas ir neliela Latvijas literatūras anomālija: teksts, kurā valoda pati ir stāsta priekšmets, nevis caurspīdīgs stikls. „Ķeburkājis” sākas ar burtu, un tieši šajā sākumā ir viss.
Ko šis saraksts atklāj? Vāvere nepatīk pasakām, kurās beigas ir viennozīmīgi labas. Viņai tuvākais ir tas, ko varētu saukt par traģisko godīgumu: teksti, kuros zaudēšana nav noklāta ar didaktisko segumu. Skalbe, Andersens, Jansone, Kiplings savā veidā, ķīniešu stāsts. Tas nav nejauši. Literatūras preferenču ģenēze nav psiholoģijas, bet lasīšanas pieredzes jautājums: ko bērnībā sagaidīji no teksta un kas sagaidīja tevi.
Pasaka kā žanrs pieaugušajiem bieži šķiet zemāks par romānu, jo tā ir īsa, bieži bez vārda uzteiktas morāles, un tajā nav vides aprakstu, kas dod elpošanas vietu. Taču īsums nav trūkums. Tas ir prasība, kas no teksta prasa lielāku koncentrāciju uz katru vārdu. Skalbes „Bendes meitiņa” ir īsa, jo katrs papildu teikums būtu mierinājums, kuru Skalbe atteicās dot.
Vāvere to saprata bērnībā. Tas ir labs sākums.