Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Šarls Belmons
Dienu putas, 1968
L’Écume des jours, Charles Belmont
Mišela Gondrī jaunākā filma pēc Borisa Viāna romāna “Dienu putas” radīja vēlēšanos uzzināt, kā ar šo neiespējamo misiju ir tikuši galā citi – romāns ir pārlikts krievu komponista Edisona Deņisova operā, japāņu filmā, kas nez kāpēc pārdēvēta par “Chloe”, tas izmantots arī franču progresīvā roka grupas Memoriance konceptuālā albumā “Dienu putas”, taču pirmais un zināmākais mēģinājums ir bijis Šarla Belmona filmā, kas angliski pazīstama kā “Spray of the Days”. Krietni liriskāka un smeldzīgāka par pedantiski precīzo Gondrī pārlikumu, franču 1968. gada versija drīzāk ir sava laika sapņu un dumpīguma atspoguļojums, nevis sirreālas un izdomātas pasaules nospiedums pārkairinātās smadzenēs, kādu mēs esam pieraduši iedomāties trakulīgo Viānu. Varoņi ir dzīvi, tiem iespējams just līdzi, arī vide ir parasta, lai arī mazliet vientulīga, taču tas rada pateicīgu fonu fantastiskajām detaļām. Īpašu noskaņu filmai piešķir franču čellista un komponista Andrē Odēra mūzika, kuras dēļ sākuma un beigu titrus var skatīties atkal un atkal.