Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Scott Walker
Bish Bosch
2012, 4ad
Ķeriet granātu!
Ziņa par jaunu Skota Vokera albumu vienmēr ir biedējoša. Kopš aiziešanas no 60. gadu šlāgerpopa grupas Walker Brothers Skots 70. gadu sākumu sagaidīja, izdodot aizvien dīvainākus dziesmu albumus (numurētus no 1 līdz 4), gan interpretējot Žaka Brela hitus, gan radot savus Bergmana melnbalto filmu un politisku tēmu iespaidā. Pēc 1974. gada viņš pazuda pavisam, dodot ieganstu baumām un minējumiem, bet atgriešanās 1984. gadā daudzus šokēja – agrāk saldās un pacilājošās balss īpašnieks bija kļuvis par dīvainu, sarkastisku un pārpasaulīgi skumju mūziķi, kura radītās skaņas vairs nebija identificējamas kā kāda konkrētam instrumentam vai konkrētam muzikālam žanram piederošas. Pēdējie ieraksti – 1995. gada “Tilt”, 1999. gada pavadījums filmai “Pola X” un 2006. gada “The Drift” – jau noveda klausītāju vietā, no kuras atgriežas retais. Salīdzinājums ar Orfeja pieredzēto mirušo valstībā varētu būt vietā – izkropļotas harmonijas, neticamas skaņdarbu struktūras, pārdabisku skaņu un tembru izmantojums padarīja šo mūziku neklausāmu un vilinošu. Taču galvenais joprojām bija viņa vokāls – skumja citplanētiešu briesmoņa kaukšana un gaudošana. Joprojām noslēpumains un savu privāto dzīvi slēpjošs, Skots Vokers ir iznācis no ierakstu studijas, lai dāvinātu mums vēl vienu pļauku vispārpieņemtās muzikālās gaumes sejā. Iespējams, šādi izpaužas viņa mīlestība un cieņa.