Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Šells Jūhansons
Stāstnieks
Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2005
Pie tā, ka nopirktā Jūhansona grāmata uz astoņiem gadiem nelasīta aizķērās rokas stiepiena attālumā no naktslampiņas, varbūt bija vainojams pavirši pārskatītas 2005. gada recenzijas histēriski nīgrais tonis. Būtu kārtīgāk izlasījusi, saprastu, ka tur cilvēks brēc uz autoru: tu esi vecmodīgs, un man ir garlaicīgi žēlot tevi, jo man ir žēl pašam sevis! Lai nu kā, Jūhansons man izrādījās interesants un tieši laikā, mēģinot apjēgt literatūras attiecības ar bērnību. Ne literatūras nozīmi bērnībā, lai gan Jūhansons skaidri norāda uz lasīšanu kā sociālu eskeipismu un bibliotēku kā patvērumu, bet bērnības nozīmi literatūrā. Jūhansona tekstā man jūtami traucē tieši tas, kas uzsvērts, tulkojumam izvēloties nosaukumu “Stāstnieks”, – proti, stāstu stāstīšanas konceptualizēšana un šī koncepta daudzkārtēja piesaukšana. Kopā ar mazliet pārdozētu “skaisti izteiktu domu” klātbūtni (līdzīgi kā Kunderam – frāzes, kas uzprasās pēc pasvītrošanas un citēšanas) tas ir par mīkstu, par amortizējošu, gribas no šādiem pastarpinājumiem atkratīties. Bērnība literatūrā manifestējas kā pirmavots komentārā, kā universāls līdzeklis, lai atklātu visu dzīvi, pieredzi un uzskatus. Bērnība kā epifānija, kas izgaismo visu reizē. Jūhansons redz un lieliski fiksē šos absolūtā uzplaiksnījumus, bet es saprotu viņa bailes, kad viņš iebēg “stāsta kā filozofijas” banalitātē.