Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Semjons Haņins
Peldus
Rīga: Orbīta, 2013
Haņina dzeja manās sajūtās ir “maiga/ kā pidžama/ apskāva/ šķēres no rokām neizlaižot/ piespieda sev klāt”, tā arī ir, apvijas kā žņaudzējčūska, ļoti neuzkrītoši. Tā piespiež lietot tādu skatpunktu, no kura viss ir ļoti tuvu, detaļa vai faktūra aizņem visu redzes aploku, bet nav iespējams pagriezties, attālināties vai ieņemt kaut kādu distancētāku stāvokli attiecībā pret šo plankumaino čūskas ādu, kas hipnotiski slīd tik tuvu gar acīm. Ilustrācijas – “dzejas grafika” ar izplūdušo rindiņu vijīgumu – šo sajūtu pastiprina. Biju apņēmusies bilingvas otru pusi atraut no magnēta un vispār ignorēt, jo man jau tā lasot (ne tikai Haņinu) bieži sanāk tāda kā dubultlasīšana, visu laiku meklējot izlasītajam formu latviešu valodā (un, ja tas ir kāds tulkojums, tad vēl trakāk, teiksim, lasu krieviski un visu laiku par to vien domāju, kā varētu būt bijis oriģinālā un kā būtu latviski). Bet dažas reizes neizturēju, likās, ka es taču varbūt nesaprotu, ir jāpaskatās. Jāsaka skaidri un gaiši, ka tas it nemaz nepalīdzēja. Latviešu teksts bija distancēts un nedabisks. Taču tas absolūti neattiecas uz Jāņa Rokpeļņa atdzejojumiem, kuros darbojas Haņina loģika un maģija.