Semjons Haņins. "Tikko"

Semen Haņin.
Toļko čto./
Semjons Haņins.
Tikko

Neputns. Orbita. Dzejoļi

Viena no grāmatām, ko personiski es lietoju nostalģiska tukšuma aizpildīšanai, jo uztveru Latviju kā plāni izdilušu zeķes papēdi, kurā pietrūkst baltvāciešu, ebreju, poļu un krievu, un caur izretušajiem latvietības diegiem zābaks berž pliku kāju. No šāda pasaules lāpīšanas viedokļa Rīgas krievu dzejnieka Haņina grāmata pieder tendenciozam nesen lasīto grāmatu sarakstiņam: Kazimirs Buiņickis. Priestera Jordana atmiņas. Inflantijas aina XVII gadsimtā (19. gadsimta Latgales poļu autora romāns, kas latviski izdots 2003. gadā Rēzeknē); Augusts Bīlenšteins. Kāda laimīga dzīve. (Dobeles mācītāja Augusta Bīlenšteina vēl pirms piektā gada uzrakstītā autobiogrāfija; beidzamais izdevums iznāca 1995. gadā); Bernhards Bīlenšteins. Bet mājas palika/ Bernhard Bielenstein. Die Häuser aber blieben (mācītāja dēla, Rīgas arhitekta atmiņas, izdotas vienos vākos abās valodās 1998. gadā); Jura Zvirgzdiņa postmodernais avantūristu romāns Fon Mērkatces kunga memuāri, kurā aprakstītie autora vārdabrāļa piedzīvojumi Eiropā beidzas 1812. gadā, Latvijas Kultūras Fonda Daugavas raksti. No Daugavpils līdz Pļaviņām (4. rakstu krājums, izdots 2000. gadā). Haņinam un viņa dzejoļiem par to visu, protams, nav nekādas daļas, tie neko nelāpa un ne par ko vēsturiski neatbild, tajos ir tieši brīnišķīgi bezatbildīgas skumjas un vīrišķīga pazaudētība. Divas tipogrāfijām un papīra piegādātājiem izkarotās mazās grāmatiņas uz pareizā papīra tīra kartona vāciņos un mapītē, kuras vienmēr atlīmējušos malu pats autors mēdz izmisīgi labot grāmatveikalos, ir manu vietējo estētisko ideālu piepildījums. Iespēja salīdzināt dažādu atdzejotāju vienam un tam pašam oriģinālam radītās versijas atbilst manām patiesajām interesēm. Nepārtrauktas tulkojamības situācija stimulē (simulē?) domāšanu.