Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sergejs Lozņica
Blokāde, 2006
Сергей Лозница, Блокада
Vēsture no mums ir tālu, vēsturiskais cilvēks, šķiet, vēl daudz tālāk. Ne jau neandertālietis vai romiešu senators, bet tas vientuļais cilvēks, kurš kopā ar daudziem šķērso Ņevas upi pirms nepilniem 70 gadiem un apstājas, lai mirkli noraudzītos sasalušajā līķī, kas atstutēts pret tilta margām. Nav ne mazākās nojausmas, par ko viņš tobrīd domā, kaut arī tā ir retā reize, kad skaidri aptver, ka cilvēks no pagātnes vispār domā. Iespējams, tas arī ir Sergeja Lozņicas triumfs – spēja pārveidot 900 dienas ilgo Ļeņingradas aplenkumu no atsvešinātiem arhīva materiāliem par vistraģiskāko no realitātēm. Viņa noslēpums ir skaņās, kas precīzi apskaņo režisora atklātos, pārsteidzošos kinohronikas kadrus. Tās reanimē izmisušu sievieti, kas malkai zāģē kādu apdegušu siju vai kailām rokām smeļ ūdeni no āliņģa, vācu gūstekni, kuru padomju kareivji trenkā pa sabombardētas pilsētas ielām, sasalumu un badu, galu galā – vienkārši nāvi. Visdīvainākais, ka filmas kadru ilglaicīgums darbojas kā uzstādīts eksperiments, kura laikā ne vien aptver pagātnes cilvēka pastāvēšanas faktu, bet arī sajūties netieši līdzvainīgs ekrānā notiekošajam.