Sigits Geda. "Sokrats runā ar vēju"

Sigits Geda.
Sokrats runā ar vēju. 
Sokratas kalbasi su ve.ju
No leišu valodas atdzejojis Knuts Skujenieks,
Kestuta Nastopkas priekšvārds
Rīga, Tapals, 2004

Par abvalodu grāmatas iznākšanu varam pateikties Baltijas asamblejas balvai, ko Sigits Geda saņēma 1998. gadā. Es Sokratu ar grūtībām iespiedu piebāztajā plauktā cieši blakus Ulža Bērziņa grāmatai Kukaiņu soļi. Vabzdži˜ žingsniai, kas 1997. gadā tādā pašā kārtā – caur Asamblejas godu iznāca Lietuvā. Tur tāpat gribējās šķirstot dzīt pēdas vārdiem: nu, kā tad Geda pateiks Bērziņa “un nevar redzēt cauri simt-semantiskiem stikliem”? Ā, nekā, ritms spiež, Geda mānās: “ir nieko ne∞žvelgsi pro magiškàj∞ stiklà”... Tagad es atkal tāpat lēkāju pa vārdiem no vienas lapas otrā. Taču gan toreiz, gan tagad ne jau tāpēc, lai pētītu un mācītos meistarstiķus vai kasītos par niansēm, man no šādām grāmatām vienkārši uznāk kaut kas līdzīgs pirmā sniega trakumam: gribas mesties kupenā, grābt te vienā, te otrā rokā, pikoties, kamēr pilni zābaki un slapjš aiz apkakles. Kamēr saule pazūd aiz blestančioms girioms. Pat nesākšu runāt par dzeju, to pāršķelto ledāju un zivīm pilno debesu Lietuvu, ko Geda ir radījis pēc sava prāta un līdzības; tā pasaule ir par lielu, lai to kā tūrists fotografētu, tur ietilpst viss – un vēl Latvijai paliek vieta. Es tikai savu sajūtu par leišu un latviešu valodas kopbūtni: kad tās abas saliek kopā, puse saules augšpus, puse lejpus horizonta, saulriets uz mirkli sastingst, bērns aizmieg pie krūts, un tā ir pilnība.