Arnaud Desplechin. „Un conte de Noël”. Filma, 2008.
Dāvis Sīmanis raksta par šo filmu ātri un ar baudu, kā cilvēks, kurš jau pie ieejas zina, ko meklē. Viņam Deplešēns ir Alēna Renē mantinieks, un tas ir godīgs, pat nepieciešams apgalvojums. Es to nepārbaudīšu. Mani vairāk interesē kas cits: kā šī filma izskatās, ja to skatās bez ciltsraksta rokā.
„Ziemassvētku stāsts” sākas ar animāciju. Papīra silueti, ēnu teātris, bērna balss, kas izskaidro medicīnisku diagnozi tā, it kā izskaidrotu pasakas noteikumus. Māte slimo. Asins vēzis. Nepieciešams donors. Pirmajam bērnam asinis neder. Otrais bērns nomirst agrā bērnībā. Trešais bērns, Anrī, piedzimst kā bioloģiska glābšanas ekspedīcija un neglābj nevien māti, nedz sevi. Šie fakti tiek pasniegti ar tādu skaidrību, ka skatītājs vēl nav paspējis nosēsties ērtāk, bet jau ir informēts par traģēdijas arhitektūru.
Deplešēns šim ekspozīcijā saliek visu, ko pārējo divu stundu laikā taisās nepaskaidrot.
Sīmanis pieminējis Sorbonnas gudrinieka toni kā stilistisku apzīmētāju, un te es gribētu šo novērojumu paplašināt. Deplešēns tiešām domā filmas formā tā, kā citi domā teikumos. Viņa montāža nav tikai Renē ietekme, tā ir patstāvīga argumentācijas forma. Kad filma pārslēdzas no pagātnes uz tagadni, no vienas telpas uz otru, no viena varoņa iekšējā monologa uz grupas ainavu, tā nedara to pēc emocionālās loģikas, ko Holivuda ir iemācījusi sagaidīt. Tā dara to pēc intelektuālas nepieciešamības. Katra laika pāreja šajā filmā ir mātes slimības atgādinājums: ķermenī notiek kas tāds, ko laika plūsma nespēj kavēt.
Tas, kas uz papīra izskatās pēc žanra sižeta, uz ekrāna atklāj citu struktūru. Pieaugušie bērni sabrauc uz Ziemassvētkiem. Māte vajadzīga kā donoru avots, ne kā sentimentāls centrs. Tēvs ir pārāk dzīvespriecīgs, lai būtu racionāls. Katrs no bērniem nes kādu senu ievainojumu, kas ģimenes kopā pavadītajā laikā neārstējas, bet iegūst jaunas krāsas. Ābols kritis tālu no koka un atkārtojis tā formu.
Šeit der atcerēties, ka Bergmans, kura nosaukumu Sīmanis min, neir Deplešēna modelis tādā nozīmē, kādā Renē ir. Bergmans ģimeni izmanto kā laboratoriju absolūtiem jautājumiem. Dievs, nāve, klusums. Deplešēns to izmanto kā komedijas forumu ar traģisku substrātu. Viens no filmā spēlējošiem aktieriem, Matjē Almariks, nes ar sevi visu savu iepriekšējo lomu atmiņu, un Deplešēns to zina. Anrī nav tikai personāžs, tas ir arī aktiera ķermenis ar visu, ko kinofans atpazīst. Šī divkāršā klātbūtne, varoņa un aktiera vienlaicīgā redzamība, ir viens no Deplešēna retajiem un precīzajiem instrumentiem.
Ko ar to darīt skatītājam, kurš nav kinofans? Iespējams, tas nav svarīgi. Filma darbojas abos lasījumu līmeņos. Virspusē tā ir lieliska franču ģimenes drāma ar pietiekamu humoru un precīzu dialoga ritmu. Dziļāk tā ir pārdomas par laiku, ko nevar atgūt, par to, kā cilvēki turpina dzīvot blakus traumas faktam nevis ar to tikt galā. Māte, ko spēlē Katrina Denēva, to dara ar apbrīnojamu mieru, kas nav vienaldzība. Tā ir mierpilnība, ko cilvēks attīsta, kad ilgi dzīvo ar nāves iespēju tepat blakus.
Sīmanis runājis par komunālo disfunkciju kā filmas tēmu, un tas ir precīzs novērojums. Es gribētu pievienot: šī disfunkcija nav slikta lieta filmā, tā ir tās priekšmets. Deplešēns nesauc to par traģēdiju un nesniedz risinājumu. Cilvēki vienkārši mēģina būt kopā, un tas izrādās grūtāk, nekā jebkurš sagaidīja, jo būt kopā nozīmē arī būt kopā ar visiem sāpīgajiem faktiem, ko katra klātbūtne ienes telpā.
Animētā ekspozīcija atgriežas filmas beigās, smalki. Papīra figūras vēlreiz. Bet tagad skatītājs zina cenas. Vija Celmiņa savos zīmuļzīmējumos, kuros redzama pelēka jūra bez horizonta, ir teikusi, ka viņu interesē nevis jūra, bet acu kustība pa papīra virsmu. Deplešēns dara ko līdzīgu ar laiku. Viņu neinteresē Ziemassvētki. Viņu interesē tas, ko darām ar acīm, kad skatāmies uz cilvēku, kurš drīz var pazust.